Kāds no mežonīgās ordas karavadoņiem izcēlās ar atlētisku stāvu un īstu Hērakla spēku. Ar vienu roku viņš dūra pīķi ienaidnieka blīvajās rindās un .tikpat nesaudzīgi rīkojās ar otru, kurā turēja cirvi. Pēkšņi, aizmetis asiņaino pīķi, atlēts metās pie ievainotā pretinieka, nocirta viņam roku ūn, paķēris to, ar baudu iecirta tajā zobus. „ .
— O, cik pretīgs plēsoņa! — Kenedijs iesaucās. — Es vairs nespēju skatīties.
Un karavadonis ar pāršautu galvu atmuguriski nokrita zemē.
Redzot to, viņa karavīri šausmās sastinga, pārdabiskā nāve viņus nobiedēja, bet pretiniekus tajā pašā laikā iedvesmoja, un puse cīnītāju acumirklī nozuda no kaujas lauka.
— Lidosim projām un meklēsim gaisa strāvu, kas pēc iespējas ātrāk aizrautu mūs no šejienes, — doktors teica. — Man tādi skati derdzas.
Fērgusonam tomēr neizdevās aizlidot tik ātri, lai nepa- gūtu ievērot, kā uzvarētāji metas virsū kritušajiem un ievainotajiem, kā rauj cits citam no rokām vēl siltos cilvēka gaļas gabalus un kāri tos rij.
— Tfu! Cik pretīgi! — Džo nospļāvās.
Bet «Viktorija» jau cēlās augšup. Mežonīgās ordas zvēriskie kaucieni vēl kādu laiku to sasniedza; beidzot vēja «Viktoriju» aizrāva uz dienvidiem — tālu prom no kanibālu slaktiņa.
Viņi lidoja virs paugurāina apvidus, caur kuru uz austrumiem plūda neskaitāmas sīkas upes un strauti; tiem, bez šaubām, vajadzēja pievienoties Gazalas upes un Nu ezera pietekām, kuras interesanti aprakstījis Gijoms Le- žāns.
Tuvojoties naktij, «Viktorija», dienā nolidojusi simt piecdesmit jūdzes, izmeta enkuru uz 27° austrumu garuma un 4°20' ziemeļu platuma,
XXI nodaļa
Dīvainas balsis. — Uzbrukums naktī. — Kenedijs un Džo kokā. — Divi šāvieni. — «Pie manis! Palīgā!», — Atbilde franču valodā. — Rīts. — Misionārs. — Glābšanas plāns.
Nakts bija ļoti tumša. Doktors nespēja pateikt, kur viņi atrodas; gaisa kuģa enkurs bija ieāķējies ļoti augsta koka galotnē, tumsā tik tikko varēja atšķirt koka neskaidro siluetu. Kā parasti, pulksten deviņos sardzē vispirms stājās doktors, bet pusnaktī viņu nomainīja Diks.
— Pielūko, Dik, esi ļoti uzmanīgs!
— Vai noticis kas ļauns?
— Nē. Man tikai likās, ka lejā skan neskaidras balsis; nav ne jausmas, uz kurieni vējš mūs aiznesis; lieka uzmanība tomēr nekaitēs.
— Tie droši vien būs bijuši meža zvēri, ko tu sadzirdēji,
— Nē, šķiet, ka tas bija kas cits; vārdu sakot, ja rodas mazākās aizdomas, nekavējoties modini mūs.
— Vari uz mani paļauties.
Vēlreiz uzmanīgi ieklausījies, bet neko nesadzirdējis, doktors beidzot nolikās savā guļvietā un pēc mirkļa iemiga.
Debesis klāja biezi mākoņi, un gaisā nebija manāma ne mazākā vēsmiņa. Turēdamās tikai vienā enkurā, «Viktorija» bija pilnīgi nekustīga.
Apsēdies tā, lai ērtāk varētu pieskatīt degli, Kenedijs, atbalstījis elkoņus ūz groza malas, uzmanīgi vēroja rāmo tumsu. Brīžam viņam šķita, ka lejā pazib vārga uguntiņa, kā tas satraukumā mēdz gadīties piesardzīgiem cilvēkiem. Vienu mirkli viņam likās, ka divsimt pēdu attālumā pazib gaisma; spēji nozibsnījusi, tā tūlīt pat nozuda, pēc tam viņš neko vairs neredzēja.
Tas droši vien bija tikai gaismas iespaids, ko acis saskata dziļā tumsā.
Kenedijs nomierinājās un atkal nenoteikti vērās naktī, bet pēkšņi klusumu pārtrauca spalgs kliedziens.
Kas tas? Kāda dzīvnieka vai naktsputna brēciens? Varbūt tur kliedza cilvēks?
Apzinādamies stāvokļa nopietnību, Kenedijs jau grasījās modināt biedrus, bet pēkšņi viņam iešāvās prātā: lai tur būtu kas būdams — zvērs vai cilvēks, tikpat tas atradās tālāk par šāviena attālumu; aplūkojis savus ieročus, Diks atkal vēroja tumsu.
Drīz vien viņam sāka likties, ka neskaidras ēnas zogas uz koku. Kad mākoņus pāršķēla mēness stars, Diks skaidri saskatīja veselu baru kustīgu būtņu.
Viņš atcerējās piedzīvojumu ar paviāniem un, ne brīdi vairs nevilcinādamies, uzlika roku doktoram uz pleca. Doktors acumirklī pamodās.
— Cst! Runāsim klusāk, — Kenedijs čukstēja.
— Vai kaut kas noticis?
— Jā gan, vajag pamodināt arī Džo.
Kad Džo pietrūkās kājās, mednieks izstāstīja, ko redzējis.
— Vai atkal sasodītie pērtiķi? — Džo klusām vaicāja.
-— Iespējams. Tomēr jādara viss piesardzības labā.
— Mēs ar Džo iekāpsim kokā, — Kenedijs sacīja.
— Bet es tikmēr sagatavošos, lai briesmu, gadījumā varam spēji pacelties gaisā, — doktors piebilda.
— Norunāts.
— Kāpsim lejā! — Džo mudināja.
— Ieročus lietojiet tikai bezizejas stāvoklī, — doktors piekodināja. — Nav nekādas vajadzības darīt zināmu mūsu klātbūtni.
Diks un Džo piekrītoši pamāja. Bez trokšņa viņi ierāpās kokā un apsēdās uz: stiprā, žuburainā zara, pie kura turējās enkurs. Brīdi viņi nekustīgi sēdēja lapotnē un klusēdami ieklausījās. Pēkšņi kļuva dzirdama savāda koka mizas skrapstēšaņa. Džo satvēra skotu pie rokas.
— Vai dzirdat?
— Jā, mums kāds tuvojās.
— Vai tik tā nav čūska? Jūs taču dzirdējāt svilpienu …
— Nē, svilpienā bija kaut kas cilvēcisks.
«Kaut tie labāk būtu mežoņi,» Džo nodomāja. «Rāpuļi man iedveš rie~bumu.»
— Troksnis pieņemas, •— Kenedijs pēc brītiņa atkal nočukstēja.
— Jā gan, kāds rāpjas kokā.
— Uzmaniet šo pusi, es vērošo. otru.
— Labi.
Viņi bija divi vien uz stiprā, resnā zara tā saucamā «gigantiskā baobaba» kuplās lapotnes pašā vidū; lapu biezoknī valdīja necaurredzama tumsa; pēkšņi Džo pieliecies iečukstēja Kenedijam ausī: