— Nēģeri.
Līdz abiem ceļotājiem no lejas atlidoja daži pusbalsī teikti vārdi.
Džo pielika pie pleca šauteni.
— Pagaidi! -— Kenedijs viņu atturēja.
Mežoņi patiesi rāpās kokā; viņi iznira no visām pusēm, ložņādami pa zariem kā čūskas; viņi tuvojās lēnām, bet droši; viņus varēja pazīt pēc nejaukās smakas — tā nāca no viņu ādas, kas bija ieziesta ar smirdošiem taukiem. Drīz vien virs zara, uz kura sēdēja Kenedijs un Džo, parādījās divas galvas.
— Uzmanību, šaut! — Kenedijs pavēlēja.
Kā pērkons norībēja divi šāvieni reizē, un tiem sekoja sāpju kaucieni. Visa orda acumirklī nozuda.
Bet līdz ar kaucieniem pēkšņi atskanēja savāds kliedziens — negaidīts un neticams. Cilvēka balss skaidrā franču valodā sauca:
— Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!
Bezgala pārsteigti, Kenedijs un Džo steidzīgi atgriezās
aerostatā.
— Vai dzirdējāt? — doktors viņiem vaicāja.
— Bez šaubām. Tas bija pārdabisks kliedziens: «Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā!»
— Mežoņu .gūstā nokļuvis francūzis.
—- Droši vien kāds ceļotājs.
Varbūt misionārs?
— Nelaimīgaisl — mednieks iesaucās. — Viņu spīdzina, iespējams, ka draud pat nogalināt.
Fērgusons velti pūlējās apslāpēt saviļņojumu.
— Par to nav šaubu, — viņš teica. — Mežoņu rokās kritis kāds nelaimīgs francūzis. Bet mēs no šejienes neaizbrauksim, iekams nebūsim darījuši visu, lai nelaimīgo glābtu. Jūsu šāvieni viņam vēstīja, ka ieradušies negaidīti palīgi, viņam šķita, ka tas ir dieva pirksts. Mēs taču nelaupīsim nelaimīgajam pēdējo cerību. Kā jus domājat?
— Tieši tāpat, Semjuel, un esam gatavi izpildīt tavas pavēles.
— Tādā gadījumā apspriedīsimies, kā rīkoties, un līdz ar ausmu lūkosim viņu glābt.
— Bet kā lai atkratāmies no negantajiem nēģeriem? — Kenedijs vaicāja.
— Ņemot vērā to, ka nēģeri nobijušies laidās lapās, —«• doktors sacīja, —skaidrs, ka viņi nepazīst šaujamos ieročus; tātad mums jāizmanto viņu bailes, bet, lai kaut ko uzsāktu, jānogaida, līdz ataust gaisma, pēc tam, raugoties pēc apstākļiem, izstrādāsim glābšanas plānu.
—• Nelaimīgais nevar būt tālu, — Džo piezīmēja.
— Šurp, šurp! Pie manis! Palīgā! — atkal sauca tā pati balss, tikai šoreiz daudz vārgāka.
— Ak šie mežoņi! — Džo, dusmās trīcēdams, iesaucās. —- Bet ja nu nelaimīgo nogalina jau šonakt?
— Vai dzirdi, Semjuel! — Kenedijs metās doktoram klāt un satvēra viņa roku. — Ja nu viņu nogalina šonakt?
— Tas nav ticams, draugi; mežoņi savus upurus mēdz nogalināt dienas vidū; šim nolūkam viņiem nepieciešama saule.
— Vai, izmantojot nakts tumsu, man nevajadzētu aiz- lavīties līdz nelaimīgajam? — Diks ieminējās.
s— Es došos jums līdzi, mister Dik!
— Pagaidiet, draugi, pagaidiet! Tāds nodoms dara godu jūsu sirdij un drosmei, taču ar to jūs varat pakļaut briesmām mūs visus un jo vairāk cilvēku, kuru vēlamies glābt.
— Kā tā? — Kenedijs nesaprata. — Mežoņi taču briesmīgās bailēs izklīduši, viņi šurp vairs neatgriezīsies.
— Dik, es tevi lūdzu, paklausi mani! Es runāju mūsu visu glābiņa labā; ja tevi nejauši sagūstīs, mēs būsim pagalam.
— Bet nelaimīgais? Viņš cer un gaida. Neviens viņam neatbild. Neviens nedodas palīgā. Viņam droši vien sāk likties, ka ausis pievīlušas, ka viņš neko nav sadzirdējis.
— Nelaimīgais jānomierina, — doktors Fērgusons teica.
Piecēlies kājās un pielicis plaukstas pie mutes, doktors
franču valodā, kurā svešais bija saucis pēc palīdzības, izkliedza tumsā:
— Lai kas jūs arī būtu, nezaudējiet cerības! Trīs draugi par jums rūpējas!
Kā atbilde atskanēja drausmīgs kauciens, kas gūstekņa vārdus, protams, apslāpēja.
— Viņu žņaudz! Tūlīt nonāvēs! — Kenedijs iesaucās. — Mūsu iejaukšanās tikai paātrinājusi nāves brīdi. Vajag rīkoties!
-— Bet kādā veidā, Dik? Padomā pats — ko lai iesākam tik dziļā tumsā?
— Ak, kāpēc nevarēja būt gaisma! •— Diks gaudās.
— Nu labi, bet, jā tagad būtu diena, ko* tad tu iesāktu? — doktors savādā balsī vaicāja.
— Pavisam vienkārši, Semjuel, -— mednieks atbildēja, — es nokāptu lejā un ar šāvieniem salašņas izklīdinātu.
— Un tu, Džo? — Fērgusons vaicāja.
— Rīkotos piesardzīgāk, ser, es gūsteknim pavēstītu, uz kuru pusi jābēg.
— Bet kā tu to izdarītu?
— Ar bultas palīdzību, kuru noķēru lidojumā, — piesietu pie tās zīmīti vai arī gluži vienkārši skaļā balsī visu viņam pasacītu — nēģeri mūsu valodu taču nesaprot.
— Jūsu plāni, dārgie draugi, nav īstenojami. Bēgt nelaimīgajam būtu pārāk grūti, pat ja viņam laimētos apvest ap stūri savus spīdzinātājus. Tavs plāns, dārgo Dik, varētu arī izdoties, ņemot vērā tavu lielo drosmi un tās bailes, kuras tu ar šāvienu iedvesi mežoņiem. Bet, ja nu pasākums neizdotos un tev draudētu bojāeja, tad mums vajadzētu glābt nevis vienu, bet divus nelaimīgos. Nē, būs jārīkojas citādi, lai visas izredzes uz panākumiem būtu mūsu pusē.
— Tad tas jādara nekavējoties, — mednieks neatlaidās.
— Iespējams, ka tev taisnība, — Fērgusons ar uzsvaru sacīja.
— Bet kā jūs izkliedēsiet tumsu?
Fērgusons dažas minūtes klusēja; viņš kaut ko gudroja. Ceļabiedri nepacietīgi viņu vēroja, neparastā situācija visus bija pārlieku satraukusi. Pēc brītiņa Fērgusons turpināja":
— Mans plāns ir šāds: mums ir divi simti mārciņu balasta, jo smilšu maisi, kurus paņēmām līdzi, vēl nav izmantoti. Pieņemsim, ka izmocītais, nogurušais gūsteknis nesver vairāk par katru no mums, tātad, lai spēji uzlidotu, vajadzēs izmest laukā liekas sešdesmit mārciņas.