— Ko īsti esi iecerējis? — Kenedijs vaicāja.
— Lūk, ko, Dik: saproti pats — ja mums izdosies paķert līdzi gūstekni, tad, izmetot laukā gūstekņa svaram atbilstošu balasta daudzumu, balona līdzsvars saglabāsies; bet, lai, bēgot no nēģeru bandas, paceltos gaisā pēc iespējas straujāk, būs vajadzīgi spēcīgāki līdzekļi nekā aerostata deglis; esmu pārliecināts, ka, īstajā brīdī izmantojot balastu, mēs varēsim aizlidot lielā ātrumā.
— Skaidrs.
— Viens traucēklis tomēr būs, — Fērgusons piebilda. — Pēc tam piezemējoties mums būs jāzaudē izmestā balasta svaraņļ proporcionāls gāzes daudzums. Gāze ir ļoti vērtīga, bet, kad runa ir par cilvēka dzīvību, neko nedrīkstam žēlot.
— Tiesa gan, Semjuel, ir jāziedo viss, lai viņu glābtu.
— Tad sāksim rīkoties. Nolieciet balasta maisus uz groza malas tā, lai vienā mirklī tos varam nomest zemē,
— Bet kā lai tiek galā ar tumsu?
— Pagaidām tā slēps mūsu sagatavošanos, bet, kad viss būs kārtībā, ausīs jau rīts. Turiet ieročus pa tvērienam. Iespējams, ka vajadzēs šaut; mūsu rīcībā ir viens lādiņš karabīnei, četri — divām šautenēm un divpadsmit — diviem revolveriem, kopā septiņpadsmit lādiņi, kurus varam izšaut vienā ceturtdaļminūtē. Bet ceru, ka iztiksim bez lieka trokšņa. Nu, vai esat gatavi?
— Jā, — Džo atbildēja. .
Maisi bija salikti uz borta, ieroči pielādēti.
— Tā, viss kārtībā, — doktors noteica. — Tagad esiet modri. Tev, Džo, vajadzēs nomest balastu, bet Diks satvers gūstekni; tikai nedariet neko bez manas pavēles! Džo, steidzies atbrīvot enkuru un veicīgi atgriezies.
Džo veikli nošļūca lejā pa trosi un pēc dažām minūtēm atkal iekāpa grozā. Atbrīvotā «Viktorija» karājās gaisā gandrīz pilnīgā mierā. Doktors tikmēr bija pārliecinājies, ka sajaucēja kamerā gāzes ir pietiekami daudz, lai nepieciešamības gadījumā degli varētu iedarbināt bez Bunzena baterijas. Pēc tam viņš sameklēja divus izolētus vadus, kurus lietoja ūdens sadalīšanai; tad, parakņājies ceļasomā, atrada divas oglītes ar noasinātiem galiem un piestiprināja tās vadu galos.
Abi Fērgusona draugi neizpratnē vēroja viņa rīcību, taču klusēja; savu darāmo paveicis, doktors nostājās groza vidū un, saņēmis katrā rokā vienu vadu, savienoja oglīšu smailos galus. Starp tiem pēkšņi uzliesmoja spoža gaisma — žilbinošs elektriskās gaismas kūlis pārcirta nakts tumsu.
— O! Ser! —- Džo iesaucās.
— ..Ne vārda! —doktors nočukstēja.;—
XXII nodaļa
Gaismas kālis. — Misionārs. — Nolaupīšana starmeša gaismā. — Lācaristu mācītājs. — Vājas cerības uz izveseļošanos, — Doktora gādība. — Pašaizliedzīgā dzīve. —• Lidojums virs vulkāna.
Doktors Fērgusons gaismas kūli virzīja uz visām debesu pusēm, līdz beidzot apturēja kādā vietā, no kurienes acumirklī atskanēja šausmu kliedzieni. Diks un Džo ziņkārīgi'vēroja ainu, kas norisa lejā.
Baobabs, virs kura gandrīz nekustīgi gaisā turējās «Viktorija», auga meža klajuma vidū; starp sezama un cukurniedru plantācijām vīdēja apmēram piecdesmit zemas, koniskas būdas, pie kurām mudžēja nēģeri..
Simt pēdu zem aerostata slējās stabs. Zem tā bija saļi- mis kāds puskails, ižģindis cilvēks, ne vairāk kā gadus trīsdesmit vecs, gariem, melniem matiem, uz krūtīm noliektu galvu kā krustā sistais, asiņains un vienās brūcēs.
Pakausī izcirptie mati liecināja, ka vēl nesen tur bijusi tonzūra.
— Tas ir misionārs! Mācītājs! — Džo iesaucās.
— Nabaga nelaimīgais! — mednieks piebalsoja.
— .Mēs viņu izglābsim, Dik! — doktors 'apgalvoja. — Mēs viņu izglābsim!
Ieraugot balonu, kas atgādināja milzu komētu ar žilbinošu asti, nēģeri, protams, šausmīgi pārbijās. Sadzirdējis viņu kliedzienus, gūsteknis izslēja galvu. Acīs viņam atmirdzēja cerība, un, īsti neapjaUzdams, kas notiek, viņš izstiepa rokas pretī negaidītajiem glābējiem.
— Viņš vēl ir dzīvs! Vēl dzīvs! — Fērgusons iesaucās. — Paldies dievam! Bet mežoņus pārņēmušas dziļas šausmas. Mēs viņu izglābsim! Draugi, vai esat gatavi?
— Esam gatavi, Semjuel.
— Džo, noslāpē degli!
Doktora pavēli nekavējoties izpildīja. Tikko jaušamas vēsmiņas «Viktoriju» lēnām virzīja aizvien tuvāk gūsteknim, tad, gāzei atdziestot, aerostats sāka pakāpeniski nolaisties. Vēl minūtes desmit tas planēja gaismas staros.. Fērgusons pievērsa pūlim savu žilbinošo starmeti, no kura visapkārt krita kustīgi spilgtas gaismas apļi. Nēģeri neiz-' sakāmās bailēs cits pēc cita nozuda būdās, un laukums ap stabu kļuva tukss. Tātad, paļaujoties uz pārdabisko iespaidu, ko radīja «Viktorijas» pēkšņā parādīšanās, metot dziļajā nakts tumsā saules starus, doktors nebija maldījies.
Balona grozs tuvojās zemei. Taču daži drosmīgākie nēģeri, saprazdami, ka upuris viņiem slīd laukā no rokām, skaļi kliedzot, atgriezās. Kenedijs jau paķēra šauteni, bet doktors viņam aizliedza šaut.
Uz ceļiem saļimušais misionārs, kurš vairs nespēja stāvēt, nebija pat piesiets pie staba, jo viņa nespēks bija tik liels, ka saites būtu liekas. Tiklīdz grozs skāra zemi, Kenedijs nometa šauteni un, satvēris ar abām rokām misionāru, ievilka to grozā, bet Džo tikmēr veicīgi izsvieda no groza divi simti mārciņu balasta. Doktors bija pārliecināts, ka «Viktorija» tūlīt pat neparastā ātrumā šausies gaisā, taču pretēji viņa apsvērumiem tā; pacēlusies pēdas trīs četras virs zemes, pēkšņi apstājās.
— Kas mūs aiztur? — doktors izbijies iesaucās.
Neganti kliegdami, «Viktorijai» klāt skrēja^ vairāki nēģeri-
— Ak vai! •— pārliecies pār bortu, Džo vaimanāja. — Viens no šiem sasodītajiem pieķēries groza dibenam.