— Dik! Dik! — doktors kliedza. — Drīzāk šurp ūdens tvertni! *
Acumirklī sapratis drauga nolūku, Diks satvēra vienu no ūdens rezervuāriem, kurš svēra vairāk nekā simt mārciņu, un pārsvieda to pāri bortam.
Atbrīvojusies no balasta, «Viktorija» ar spēju palēcienu pacēlās trīssimt pēdu augstumā, bet pūlis, redzot, ka žilbinošais gaismas staru kūlis aizrauj prom gūstekni, sāka meŽĢnīgi- aurot.
— Urā! — Kenedijs un Džo iesaucās.
Tad balons ar jaunu palēcienu uzlidoja vairāk nekā tūkstoš pēdu augstumā.
— Ko tas nozīmē? — ar mokām noturējies kājās, Kenedijs brīnījās. x
— Neko sevišķu, —• Fērgusons atbildēja. — Tikai tas neģēlis beidzot mūs pametis.
Spēji noliecies pār groza malu, Džo redzēja, ka mežonis atplestām rokām virpuļo lejup un pēdīgi atsitas pret zemi.
Doktors atvienoja elektrisko vadu galus, un iestājās dziļa tumsa. Bij-a pirmā rīta stunda.
Paģībušais franču misionārs beidzot atvēra acis.
— Jūs esat glābts, — Fērgusons viņam teica.
— Glābts, — skumji pasmaidījis, misionārs angliski atbildēja,'— glābts no briesmīgas nāves! Brāļi, es jums pateicos; tomēr manas dienas, pat stundas ir skaitītas, jā gan, mana dzīve izbeigsies pavisam drīz.
Un spēku izsīkumā misionārs atkal zaudēja samaņu.
— Viņš mirst! — Diks iesaucās.
i •— Nē, nē! — noliecies pie misionāra, Fērgusons sacīja. •— Viņš tikai ir ļoti vārgs; noliksim viņu nojumē.
Šo nožēlojami izģindušo ķermeni, kas bija Jklāts rētām un vēl asiņojošām brūcēm — šīm neskaitāmām nažu un uguns atstātām sāpīgām pēdām, viņi uzmanīgi nolika uz segām. Vispirms rūpīgi pārmazgājis ievainojumus, Fērgusons uzlika brūcēm no sava kabataslakata noplēsto šar- piju; viņš rīkojās prasmīgi un veikli kā īsts ārsts; pēc tam, sameklējis aptieciņā spēcinošu līdzekli, ielēja misionāram mutē dažus pilienus.
Vārgi pavēris lūpas, misionārs tikko dzirdami izdvesa:
s— Pateicos! Pateicos!
Doktors saprata, ka slimnieks jāatstāj pilnīgā mierā; viņš aizvilka nojumes aizkaru un atgriezās savā postenī pie degļa.
Sakarā ar ceturto pasažieri «Viktorija» bija atslogota no simt astoņdesmit mārciņām balasta un tagad turējās- gaisā bez degļa palīdzības. Rītausmā vējš to mierīgi nesa uz ziemeļrietumiem. Fērgusons piegāja pie guļošā misionāra un brīdi viņu vēroja.
— Kaut nu izdotos glābt šo cilvēku! — Kenedijs teica.
— Vai ir kādas cerības?
— Protams, Dik, ar rūpīgu ārstēšanu, turklāt svaigā gaisā — kāpēc gan ne?
— Cik daudz viņš izcietis! — Džo aizkustināts teica.
— Viņš taču ir daudz varonīgāks par mums, ja viens pats iedrošinājies doties pie mežoņiem, vai nav tiesa?
— Bez šaubām, — mednieks piekrita.
Līdz pat vakaram doktors neatļāva traucēt misionāra miegu, kaut gan patiesībā tā bija tikai dziļāka snauda, kuru lāgiem pārtrauca klusi vaidi, modinot Fērgusona nopietnas bažas par nelaimīgā veselību.
Pret vakaru apstājusies, «Viktorija» visu nakti mierīgi nostāvēja tumsā; Džo un Kenedijs pa kārtai uzraudzīja slimo, bet Fērgusons viens pats viņus apsargāja.
Nākamajā rītā «Viktorija» bija nedaudz pavirzījusies uz rietumiem. Diena solījās būt rāma un skaidra. Mazliet atlabis, slimnieks sāka runāt ar saviem jaunajiem draugiem. Kad tika atvilkts nojumes aizkars, viņš ar baudu ieelpoja spirgto rīta gaisu.
— Kā jūtaties? — Fērgusons pavaicāja.
— Šķiet, ka labāk, — slimnieks atbildēja. — Bet vēl arvien man rādās, ka redzu jūs sapnī, draugi. Gandrīz nespēju ticēt tam, ka notikušais ir īstenība. Sakiet, kas jūs esat, lai varu jūsu vārdus pieminēt savā pēdējā aizlūgšanā..
— Esam angļu ceļotāji, — Fērgusons atbildēja, — un mēģinām gaisa balonā pārlidot Āfriku, un tā, lūk, pa ceļam laimējās jūs izglābt.
— Zinātnei varoņu nekad nav trūcis, — misionārs piezīmēja.
— Tāpat kā reliģijai mocekļu, — Kenedijs piemetināja.
— Jūs esat misionārs? — doktors pavaicāja.
— Esmu Lācaristu misijas mācītājs. Lai slavēts augstais dievs, kas man jūs atsūtījis! Bet nu mana dzīve beidzas.
Jūs nākat no Eiropas, no Francijas! Jau piecus gadus man nav nekādu ziņu par dzimteni.
— Piecus gadus! Viens pats starp mežoņiem! — Diks iesaucās.
— Viņu dvēselēm nepieciešama grēku izpirkšana, —- mācītājs teica, — tie ir mūsu brāļi, neizglītoti un mežonīgi, viņus izmācīt un civilizēt spēj vienīgi baznīca.
Izpildot mācītāja vēlēšanos, Semjuels Fērgusons ilgi stāstīja par Franciju.
Nelaimīgais kāri tvēra ik vārdu, un pār vaigiem viņam lija asaras. Brīžiem viņš savās degošajās plaukstās spieda gan Kenedija, gan Džo rokas; doktors uzvārīja dažas tases tējas, kuras slimnieks labprāt izdzēra, pēc tam, saņēmis pēdējos spēkus, viņš pacēlās puszviļus un pat pasmaidīja, redzot sevi lidojam skaidrajās debesīs.
— Jūs esat drosmīgi ceļotāji, — viņš teica,— jūsu varonīgais pasākums beigsies laimīgi; jūs atgriezīsieties dzimtenē pie tuviniekiem, pie draugiem, jūs …
Pēkšņi misionāru pārņēma tāds vārgums, ka nekavējoties vajadzēja viņu noguldīt. Nespēks bija tik liels, ka slimnieks vairākas stundas nogulēja doktora rokās kā miris. Fērgusons izjuta sāpīgu pārdzīvojumu; viņš jauta, ka šī dzīvība dziest. Vai tiešām tik ātri būs jāzaudē cilvēks, kuru viņi izrāvuši no spīdzinātāju rokām? ■ Fērgusons vēlreiz pārsēja mocekļa dziļās brūces un bija spiests upurēt lielu daļu ūdens krājuma, lai atsvaidzinātu cietušā drudzī degošo miesu. Doktors kopa slimo, cik rūpīgi un gudri vien spēja. Pamazām slimniekā atgriezās apziņa.