Saraustītos teicienos misionārs izstāstīja Fērgusonam savu dzīves stāstu.
— Runājiet labāk mātes valodā, — Fērgusons viņam ieteica, — es taču to saprotu, un jums tā būs. vieglāk.
Misionārs bija trūcīgs jauneklis no Aradonas ciemata, kas atrodas Bretaņā, Morbihanas departamenta centrā; jau ļoti agrā jaunībā viņš sajuta aicinājumu kļūt par garīdznieku. Bet mācītāja pašaizliedzīgā dzīve viņu neapmierināja, vilpiš alka briesmu un tāpēc iestājās misionāru ordenī, kura slavenais dibinātājs bija svētais Pāvils; divdesmit gadu vecumā pametis_dzimteni, jaunais misionārs dodas uz neviesmīlīgajām Āfrikas piekrastēm. Un no turienes, soļojot kājām, pārvarot dažādus šķēršļus, cīnoties ar trūkumu un pielūdzot dievu, viņš pamazām nonāk līdz mežonīgo cilšu apmetnēm Nīlas augšteces pieteku krastos. Divu gadu laikā misionāra sludināto mācību neviens nepieņem, uz viņa dedzīgajiem aicinājumiem neviens neatsaucas un viņa cilvēkmīlestību iztulko nepareizi; beidzot misionārs nokļūst njambaras cilts gūstā, tā ir viena no nežēlīgākajām mežoņu ciltīm, kas ļoti ļauni pret viņu izturas. Bet misionārs nemitējas sludināt evaņģēliju un pielūgt dievu. Reiz pēc kādas kaujas — tādas nereti notiek starp kaimiņu ciltīm —.nēģeri, kuru gūstā" atradies misionārs, izklīst, atstādami viņu kaujas laukā kā kritušo; misionārs tomēr neuzskatījis par vajadzīgu bēgt un . atgriezties dzimtenē, bet sludinājis tālāk dieva vārdu. Mierīgāks posms viņa dzīvē iestājies, kad viņu noturējuši par ārprātīgo. Tad viņš apguvis nēģeru dialektus un joprojām neatlaidīgi sludinājis ticības mācību. Pārcilvēcisks spēks, ar kuru viņu apveltījis dievs, vēl divus garus gadus vada misionāru cauri mežonīgajiem apgabaliem. Pēdējo gadu viņš nodzīvo pie barafri cilts nēģeriem, kuri pieder pie mežonīgākajām «ņamņarn» ciltīm. Pirms dažām dienām pēkšņi bija miris cilts vadonis, un šajā nāvē nepamatoti tika apvainots nelaimīgais misionārs, tāpēc bija nolemts viņu upurēt; spīdzināšana ilgusi četrdesmit stundas; un, kā jau doktors bija paredzējis, mežoņi bija gatavojušies misionāru upurēt nākamajā dienā saules gaismā. Iždzirdējis šāvienu, misionārs instinktīvi bija iekliedzies: «Šurp, šurp, pie manis! Palīgā!» Bet, kad no debesīm atlidojuši mierinoši vārdi, viņam šķitis, ka dzird, tos sapnī.
— Savu aizejošo dzīvību es nenožēloju, — misionārs teica. — Tā pieder dievam.
— Nezaudējiet cerības, — doktors viņu mierināja, — mēs taču esam ar jums un izrausim jūs no nāves skavām, kā izrāvām no spīdzinātāju rokām.
— Tik daudz es debesīm nelūdzu, — mācītājs īsi atbildēja. — Esmu pateicīgs dievam, ka pirms nāves man ļauts spiest draugu rokas un dzirdēt dzimto valodu.
Misionāru atkal pārņēma nespēks. Diena pagāja cerībās un bailēs. Kenedijs jutās gluži nomākts, bet Džo paslepen slaucīja asaras.
Aerostats virzījās uz priekšu diezgan lēnām, šķita, ka vējš grib saudzēt mirstošo.
Pret vakaru Džo rietumos ievēroja ļoti spilgtu gaismu." Augstākos ziemeļu platuma grādos to varētu noturēt par
ziemeļblāzmu; debesis šķita liesmojam. Doktors uzma-^ nīgi vēroja šo dabas parādību.
— Tas nevar būt nekas cits kā vulkāna izvirdums, — viņš pēdīgi sacīja.
— Un vējš nes mūs tieši turp, — Kenedijs nemierīgi piebilda.
— Nu, un tad? Mēs to pārlidosim tādā augstumā, kur nekas mūs neapdraudēs.
Pēc trim stundām «Viktorija» jau atradās virs kalniem; tās tiešās koordinātes bija 24°15' austrumu garuma un 4°42/ ziemeļu platuma; tai priekšā no liesmojoša krātera ārā šļācās izkusušas lavas straumes un augstu gaisā lidoja akmens šķembas. Ugunīgās straumes atgādināja žilbinošus ūdenskritumus. Skats bija lielisks, taču bīstams, jo vējš neatlaidīgi nesa balonu tieši uz šo sakveldēto atmosfēru.
Nenovēršamo šķērsli vajadzēja pārvarēt; Kad degļa liesma sasniedza vislielāko karstumu, «Viktorija», pacēlusies seši tūkstoši pēdu augstumā, pārlidoja kalnu trīssimt tuāžu atstatumā no vulkāna.
Mirstošais misionārs, guļot savā vietā, varēja saredzēt liesmojošo krāteri, no kura šņākdami šāvās laukā žilbinoši uguns kūļi.
'— Kāds skaistums, — viņš teica, — dieva vara ir bezgalīga, tā jaušama pat dabas baismīgākajās izpausmēs.
Degošā lava it kā ar ugunīgu paklāju pārsedza kalna nogāzes. «Viktorijas» balona apakšējā daļa, atspulgojot liesmu jūru, mirdzēja nakts tumsā; svelmainais karstums bija sajūtams arī grozā, tāpēc doktors Fērgusons pēc iespējas ātrāk centās tikt projām no bīstamās vietas.
Ap desmitiem vakarā vulkāns pie apvāršņa bija vairs redzams tikai kā sarkans punkts, un «Viktorijā», nolaidusies zemāk, mierīgi turpināja ceļu.
XXIII nodaļa
Džo dusmojas. — Misionāra nāve. — Mirstīgo atlieku apsardzība. — Sausums. — Apbedīšana. — Kvarca bloki. — Džo redz halucinācijas. — Vērtīgs balasts. — Zelta atradne. — Džo vilšanās.
Pār zemi klājās burvīga nakts. Misionārs bezspēkā mierīgi snauda.
— Viņš samaņu vairs neatgūs, — Džo sacīja. — Nabaga jauneklis! Viņam vēl nav ne trīsdesmit gadu!
— Viņš mūsu rokās izdzisis, — doktors bezcerīgi noteica, — Misionāra elpa kļūst aizvien vārgāka, un es neko vairs nespēju darīt, lai viņu glābtu.
— Ak, kādi neģēļi! — Džo pikti iesaucās; šad tad viņam mēdza uznākt arī dusmu lēkmes. — Ko jūs neteiksiet! Bet cienījamais misionārs tādus vēl žēloja, atrada attaisnojošus vārdus, lai viņiem, piedotu!
— Debesis nelaimīgajam sūta burvīgu nakti, Džo, — kas zina, varbūt tā viņam ir pēdējā. Viņa ciešanas beigsies, bet nāve būs mierīgs miegs.