Mirējs kaut ko nesakarīgu izdvesa; doktors piegāja viņam klāt. Misionāra elpa bija smaga, viņam trūka- gaisa; kad atvilka līdz galam nojumes aizkaru, viņš kāri vilka krūtīs skaidrās nakts vieglās vēsmas; zvaigznes sūtīja viņam savu mirdzumu, un mēness stari klājās pār viņu kā balts šķidrauts.
— Mani draugi, — misionārs neskanīgi ierunājās,
— es aizeju! Lai dievs jums palīdz laimīgi nokļūt gala! Lai atmaksā, ko esmu jums parādā!
— Nezaudējiet cerības! — Kenedijs viņu mierināja.
— Tāds vājuma brīdis ir pārejošs. Jūs nemirsiet! Vai var nomirt tik jaukā vasaras naktī?
— Pēdējais brīdis ir klāt, — misionārs turpināja,
— es to zinu. Ļaujiet man skatīties nāvei acīs. Nāve — mūžības sākums, visu zemes rūpju gals. Brāļi, es jūs lūdzu, palīdziet man nostāties uz ceļiem.
Kenedijs līdzēja nelaimīgajam piecelties, taču misionārs bezspēcīgi saļima viņa rokās.
— Mans dievs, mans dievs! — mirstošais iesaucās.
— Apžēlojies par mani!
Viņa seja pēkšņi apskaidrojās. Tālu no šīs zemes priekiem, kurus viņš nekad nebija baudījis, nakts vidū, kad zvaigznes pār viņu lēja rāmu gaismu, misionārs, it kā brīnumainā debessbraukšanas dienā traukdamies uz debesīm, šķita uzsācis jaunu dzīvi.
Ar pēdējiem spēkiem pacēlis rokas, viņš svētīja draugus, kurus pazina tikai vienu dienu. Pēc tam viņš no jauna saļima Kenedija rokās, bet Kenedijam pār vaigiem ritēja asaras.
— Miris! — noliecies pie misionāra, doktors teica.
— Miris!
Un visi trīs draugi kā norunājuši nometās ceļos, lai klusu pielūgtu dievu.
— Rīt agri, — pēc brītiņa Fērgusons ierunājās, — mēs viņu apbedīsim Āfrikas zemē, kas slacīta viņa asinīm.
Pie aizgājēja augu nakti pa kārtai nomodā sēdēja doktors, Kenedijs un Džo. Neviens vārds nepārtrauca svinīgo klusumu; viņi raudāja. Nākamajā rītā lēns dienvidvējš nesa «Viktoriju» pāri plašai plakankalnei; vietumis pavīdēja izdzisuši krāteri, vietumis — neauglīgas gravas. Uz kailajām kalnu korēm nemanīja ne pēdas-no ūdens; sablīvējušies klinšu bluķi, erātiski laukakmeņi, bālganas merģeļa bedres — viss liecināja par pilnīgu zemes neauglību.
Ap dienas vidu doktors nolēma nolaisties kādā gravā un apbedīt misionāru starp primitīviem plutonisku klinšu veidojumiem; kalnainā vieta bija ļoti izdevīga, lai grozs varētu nosēsties tieši uz zemes, jo apkaimē neredzēja neviena koka, pie kura noenkuroties.
Bet, kā doktors Kenedijam paskaidroja, piezemēties aerostats varēja, tikai zaudējot zināmu daudzumu gā- ,zes, — balasts taču bija aizmests prom, uzņemot grozā misionāru. Doktors atvēra ārējā apvalka ventili, daļa ūdeņraža izplūda laukā, un «Viktorija» mierīgi nolaidās gravā.
Tiklīdz grozs skāra zemi, doktors ventili aizvēra; Džo izlēca no groza un, ar vienu roku turēdamies pie borta, ar otru meta grozā akmeņus tik ilgi, līdz tie aizstāja viņa paša svaru; pēc tam viņš sāka darboties ar abām rokām, un drīz vien grozā bija iekrauti vairāk nekā pieci simti mārciņu akmeņu; arī doktors un Kenedijs tagad drīkstēja izkāpt. Nostādīta līdzsvara stāvoklī, «Viktorija» uzlidot gaisā vairs nevarēja.
Fērgusons acumirklī ievēroja, ka aerostata līdzsvarošanai pietiek ar nelielu akmeņu skaitu, jo Džo iekrautie akmens bluķi bija neparasti smagi. Uz zemes visapkārt mētājās kvarca un porfīra šķembas.
— Dīvains atklājums! — doktors klusībā sprieda.
Gabaliņu tālāk Kenedijs kopā ar Džo meklēja piemērotu vietu kapam. No visām pusēm slēgtajā gravā valdīja liela svelme — kā milzu krāsnī. Pusdienas saules dedzinošie stari šeit ferita gandrīz stateniski.
Kapa vietu vispirms vajadzēja attīrīt no akmens šķembām, kuru šeit netrūka. Pēc tam viņi izraka pietiekami dziļu bedri, lai plēsīgie zvēri nepiekļūtu līķim.
Sajā kapā draugi svinīgi noguldīja franču misionāra mirstīgās atliekas. Pēc tam bedri aizraka un par pieminekli virsū uzvēla dažus prāvus klinšu bluķus.
Doktorss Fērgusons tikmēr bija dziļi iegrimis domās . un stāvēja kā sastindzis. Viņš pat nedzirdēja, ka biedri viņu aicina patverties no svelmainās saules.
— Par ko tu domā, Semjuel? — Kenedijs viņam vaicāja.
— Par dīvainām pretrunām dabā un par savādu sagadīšanos. Vai zināt, kādā zemē mēs apbedījām šo cilvēku, kurš bija atteicies no visiem zemes labumiem?
— Ko tu ar to vēlies teikt, Semjuel? — skots vaicāja.
— Misionārs, kurš bija devis svētu atteikšanās zvērestu, tagad atdusas zelta atradnē.
— Zelta atradnē?! — Kenedijs un Džo reizē iesaucās.
— .Zelta atradnē gan, — doktors mierīgi atkārtoja. — Šie akmeņi pie jūsu kājām, akmeņi, kurus jūs nevērīgi aizsperat kā kaut ko nevērtīgu, — tie satur zelta rūdu.
— Nevar būt! Nevar būt! — Džo neticīgi iebilda.
—- Šo iežu plaisās jūs itin viegli atrastu zelta tīrradni.
Džo kā neprātīgs metās klāt akmeņiem, ar kuriem zeme visapkārt bija kā nobērta. To pašu bija gatavs darīt Kenedijs.
— Rimsties, manu labo Džo! — doktors apsauca kalpu.
— O, ser, sakiet ko sacīdami, bet…
— Atjēdzies, Džo! Tāds filozofs kā tu …
— O, ser! Lai paliek visas filozofijas …
— Paklau, draugs, apdomā mazliet! Kam mums šī bagātība? Mēs taču nevaram to paņemt līdzi.
— Nevaram? Piedodiet, bet tas nu ir par daudz.
— Tāda krava mūsu grozam būtu pārāk smaga. Es pat negribēju tev neko stāstīt, lai .nemodinātu veltīgu nožēlu.
— Kā tad tā! — Džo iesaucās. — Pamest tik retus dārgumus? Mūsu atradumu? Bagātību, kas patiesi pie- ^ der mums? Vai tiešām to visu šeit atstāsim?