— Sargies, draugs! Šķiet, ka tevi pārņēmis tā saucamais zelta drudzis. Vai nelaimīgais, kuru nulē apbedīji, neapliecināja tev, ka pasaulē viss ir iznīcīgs?
— Tiesa gan, — Džo atbildēja, — Bet galu galā tas 'taču ir zelts! Mister Kenedij, vai jūs man nepalīdzētu pievākt kaut dažus no šiem miljoniem?
— Nabaga Džo, ko mēs ar tiem iesāksim? — nespēdams apspiest smaidu, Kenedijs atbildēja. — Mēs neesam šurp braukuši iedzīvoties bagātībā, mums tā ftav jāņem līdzi.
— Šie miljoni ir pārāk smagi, — doktors sacīja, — kabatās tos neiebāzīsi.
— Mēs taču varam ņemt līdzi šo kvarcu kā balastu smilšu vietā! — Džo tomēr neatlaidās.
— Lai notiek, man nav iebildumu, — Fērgusons piekāpās, — tikai ar vienu noteikumu: ja vairākus tūkstošus sterliņu mārciņu vajadzēs izmest pār bortu, tu skābu seju nerādīsi.
— Vairākus tūkstošus? — Džo izmisīgi atkārtoja. — Vai tiešām tas ir zelts?
— Jā gan, mans draugs, šī vieta ir rezervuārs, kur gadsimtiem ilgi krājušies dabas dārgumi; ar šo zeltu pietiktu, lai bagātas kļūtu veselas valstis. Šajā tuksnesī apvienotas visas Austrālijas un Kalifornijas bagātības.
— Un tam visam te lemts iet zudumā?
— Iespējams. Bet tev par mierinājumu, lūk, kā rīkosimies.
— Mani nomierināt nebūs viegli, — Džo satriekts piezīmēja.
— Paklausies! Es tūlīt pat precīzi noteikšu zelta atradnes koordinātes, un, kad atgriezīsimies Anglijā, tu varēsi tās paziņot saviem tautiešiem, ja tici, ka zelts viņus patiesi spēs aplaimot.
— Bet, saimniek, es, protams, zinu, ka jums ir taisnība, un, ja citas izejas nav, padodos; tātad — kraujam grozā vērtīgo rūdu! Un viss, kas ceļojuma beigās no tās vēl atliksies, būs mums tīrais laimests.
Džo veicīgi metās pie darba; viņš ātri savāca ap tūkstoš mārciņu kvarca, kurā bija zelta tīrradnis. Ar smaidu uz lūpām noskatīdamies viņa rīcībā, doktors tikmēr aplēsa misionāra kapa vietas koordinātes un noteica, ka tā atrodas uz 22°23/ austrumu garuma un 4°55' ziemeļu platuma.
Tad, pēdējo reizi paskatījies uz uzkalniņu, zem kura atdusējās francūža mirstīgās atliekas, Fērgusons atgriezās pie aerostata.
Viņš labprāt būtu uzlicis kaut vai vienkāršu, neaptēstu krustu uz Āfrikas tuksnesī pamestā vientuļā kapa, taču tuvumā neredzēja neviena koka.
— Dievs šo vietu neaizmirsīs, — doktors noteica.
Fērgusonu māca visai nopietnas bažas — par nedaudz
ūdens viņš labprāt būtu atdevis lielu dalu šī zelta; bija nepieciešams atjaunot tās ūdens rezerves, kuras tika aizmestas prom ar visu tvertni, kad aerostatain bija pieķēries nēģeris, bet šeit, šajā saules izdedzinātajā apvidū, nebija nekādas iespējas to izdarīt, un tas, lūk, doktoru patiesi satrauca. Ūdens bija nepieciešams, lai nemitīgi uzturētu degļa liesmu, taču kas varēja galvot, vai drīzumā nepietrūks pat dzeramā ūdens? Tāpēc Fērgusons stingri apņēmās pie pirmās izdevības papildināt tā rezerves.
Sasniedzis aerostatu, doktors redzēja, ka alkatīgais Džo piekrāvis grozu pilnu līdz malām ar akmeņiem; nebildis ne vārda, doktors iekāpa grozā. Tad arī Kenedijs ieņēma savu parasto vietu, un Džo sekoja viņiem, zēli noskatīdamies uz gravā palikušajiem kvarca gabaliem.
Fērgusons aizdedzināja degli; spirāle sakarsa, gāze pēc dažām minūtēm izpletās, ūdeņradis ieplūda balonā, taču balons joprojām nekustēja no vietas.
Džo klusēdams bažīgi vēroja saimnieka rīcību.
— Džo! — doktors pēkšņi iesaucās.
Kalps neatbildēja.
— Vai tu mani dzirdi, Džo?
Džo pamāja, ka dzird, taču izlikās neko nesaprotam.
— Esi tik laipns, Džo, — Fērgusons turpināja, —- tūlīt izsvied daļu rūdas ārā no groza!
— Bet, ser, jūs pats taču man atļāvāt…
— Ar rūdu es atļāvu aizstāt balastu, vairāk neko.
— Un tomēr …
— Vai vēlies, ka mēs paliekam tuksnesī uz visiem laikiem?
Džo izmisīgi palūkojās Kenedijā, bet mednieks tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas.
— Nu, kas būs, Džo?
— Vai deglis nedarbojas? — stūrgalvis neatlaidās.
— Pats labi redzi, ka darbojas. Bet aerostats necelsies gaisā, iekams daļa balasta nebūs aizmesta prom.
Paieskājis ausi, Džo paņēma pašu mazāko kvarca gabalu un, pamētājis no vienas rokas otrā, uzsvieda gaisā — tas varēja svērt trīs vai četras mā?ciņas; pēdīgi viņš pārmeta to pār bortu.
«Viktorija» tomēr palika, uz vietas.
— Nu, kas ir? — Džo vaicāja. — Vai mēs jau ceļamies?
— Nē taču, — , doktors atbildēja. — Met vēl, met laukā vēl!
Kenedijs iesmējās. Džo izmeta no groza vēl desmit mārciņu kvarca. Balons kā necēlās, tā necēlās. Džo no- bāla.
<— Ak tu nabadziņ! — Fērgusons viņam uzsauca. — Diks, tu un es — mēs visi trīs kopā, ja nemaldos, sveram ap četri simti mārciņu, bet, ja šis svars bija aizstāts ar rūdu, tad vismaz tik daudz tagad jāaizmet prom.
— Izmest laukā četrsimt mārciņu?!.— Džo žēli iesaucās.
. -—Jā gan, un pat vēl vairāk, lai varam pacelties gaisā. Nu, drošāk, drošāk!
Smagi nopūties, Džo sāka lādēt laukā balastu. Ik pa brītiņam apstājoties, viņš vaicāja:
— Vai jau ceļamies?
— Vēl ne, — nemainīgi skanēja atbilde.
•— Nu gan sakustējāmies! — Džo beidzot iesaucās.
—- Met vēl, met laukā vēli — Fērgusons atkārtoja.
— Bet mēs taču jau ceļamies, par to vairs nav šaubu!
— Met, kad tev saka! — Kenedijs uzsauca.
Tad, izmisīgi satvēris vēl vienu bluķi, Džo pārlādēja to pār bortu. «Viktorija» acumirklī uzšāvās gandrīz simt pēdu augstumā un strauji lidoja prom no kalnainā apgabala.
— Redzi nu4 , Džo, — doktors sacīja, — tev vēl atli- -j kusi vesela bagātība, un, ja izdosies šo kvarcu saglabāt līdz ceļojuma beigām, tu būsi nodrošināts līdz mūža galam.