Neko neatbildējis, Džo mierīgi nolikās savā akmens gultā. ' .
— Redzi, Dik, — Fērgusons turpināja, — cik vareni šis metāls spēj ietekmēt pat labāko cilvēku pasaulē. Un vispār tāda zelta rūdas atradne izraisītu bezgala daudz kaislību, iekāres un noziegumu. Cik nožēlojami!
Līdz vakaram «Viktorija» bija nolidojusi deviņdesmit jūdzes uz rietumiem. Taisnā līnijā no tās līdz Zanzibā- Jļ rai tagad bija četri simti jūdžu.
XXIV nodaļa
Vējš norimst. — Tuvojas tuksnesis. — ūdens krājumi izsīkst. — Naktis uz ekvatora. — Semjuels Fērgusons uztraucas. — Kritisks stāvoklis. — Kenedija un Dto ne' šaubīgās atbildes. — Vēl viena nakts.
Noenkurojusies pa pusei nokaltuša vientuļa koka galotnē, «Viktorija» augu nakti nostāvēja pilnīgā mierā, ceļotāji varēja mazliet atpūsties — miegs viņiem bija ļoti nepieciešams; iepriekšējo dienu pārdzīvo jumi-viņus bija pamatīgi nogurdinājuši.
Pret rītu debesis no jauna kļuva dzidras un tīras, un saule atkal sāķa nežēlīgi svilināt. Balons uzlidoja gaisā; pēc atkārtotiem, taču neveiksmīgiem mēģinājumiem doktoram beidzot izdevās to ievirzīt viegla vēja plūsmā, kas viņus dzina uz ziemeļrietumiem.
— Nemaz netiekam uz priekšu, — doktors sašuta.
— Ja nemaldos, pusi ceļojuma esam veikuši turpat desmit dienās, bet, lidojot tik lēnā garā kā pašlaik, mēs galā nonāksim Hkai pēc vairākiem mēnešiem. Bēdīgs fakts — jo vairāk tāpēc, ka mums draud ūdens apsīkums. -
— Ūdeni mēs katrā ziņā atradīsim, — Diks apgalvoja.
— Neticu, ka šajā zemē nebūtu, nevienas upes, strauta vai dīķ.a.
— Es fabprāt vēlētos kādu no tiem atrast.
— Vai tik mūsu gaitu neapgrūtina Džo smagā krava? — gribēdams lāga puisi paķircināt, Kenedijs ievaicājās. Tas viņam sagādāja gandarījumu, jo arī viņu pašu īsu brīdi bija pārņēmis «zelta drudzis», bet, to neizrādījis, viņš tagad atļāvās mierīgi filozofēt, turklāt ironiski labsirdīgā tonī.
Džo veltīja Kenedijam nožēlas pilnu skatienu. Bet clok- fors uz drauga jautājumu neatbildēja. Viņš ar slepenām bažām domāja par Sahāras tuksnesi, kur karavānas klīst nedēļām ilgi, meklējot ūdeni, lai dzesētu slāpes. Tāpēc Fērgusons ar īpašu uzmanību vēroja pat mazāko zemes ieplaku.
Tāda piesardzība un pēdējo dienu notikumi, lielā mērā bija ietekmējuši ceļotāju noskaņojumu; viņi sarunājās aizvien mazāk, katrs gremdējās savās domās.
Pats savām acīm redzējis zelta rūdas atradni, krietnais Džo pilnīgi pārvērtās; viņš klusējot alkatīgi pētīja grozā sakrautos akmeņus, kuriem šodien vēl nebija nekādas vērtības, bet rīt tie jau varēja kļūt nesamaksājami dārgumi.
Starp citu, pati zeme, kas šajā Āfrikas nostūrī aizvien vairāk līdzinājās tuksnesim, modināja bažas. Lejā nebija saskatāms neviens ciemats un pat ne atsevišķas būdas. Augu valsts palēnām izzuda; šur tur zemi vēl klāja Skotijas viršiem līdzīgu augu plantācijas, aiz baltiem smilšu laukiem brīžam pavīdēja kāds mastika koks vai dzelkšņu krūmājs; dažviet neauglīgajā apgabalā slējās pirmatnēju iežu klintis ar asi izteiktām aprisēm. Šie tuksneša sausuma priekšvēstneši vēl vairāk vedināja Fērgusonu uz pārdomām.
Šķita, ka nekad neviena karavāna nav iedrošinājusies šķērsot šīs vientuļās vietas, citādi šeit būtu samanāmas apmetņu paliekas, saulē balojuši cilvēku vai dzīvnieku ģindeņi. Bet te nebija itin nekā. Un, kā varēja noprast, drūmajam apvidum pavisam drīz vajadzēja pāriet milzīgos smilšu laukos.
Taču atkāpties nebija iespējams, par katru cenu bija jādodas tālāk; doktoram nekas cits vairs nebija prātā, viņš karsti ilgojās pēc vētras, kas spēji viņus aizrautu prom no tuksneša, bet, kā par spīti, pie debesīm nebija ne mākonīša! Līdz vakaram «Viktorija» nebija nolidojusi ne trīsdesmit jūdžu.
— Piecdesmit četras stundas! — doktors biedriem pavēstīja. — Bet, tā kā esmu cieši nolēmis nelidot naktī, lai nepalaistu garām kādu strautu, avotu vai peļķi, mūsu rīcībā ir trīsarpus dienas, kurās noteikti jāatrod ūdens.
Draugi, es uzskatu par savu pienākumu darīt ju-ms zināmu nopietno stāvokli, jo slāpju remdēšanai mums rezervē tikai viens galons ūdens, ko vajadzēs sadalīt ļoti mazās devās.
— Tad dari to! — Diks sacīja. — Bet izmisumam nav īstais brīdis. Vai tu pats neteici, ka mūsu rīcībā vēl trīs dienas?
— Tieši tā, dārgo Dik.
— Nu, tātad. Ar gaūšanos un nožēlu neko nepanāksim, bet trīs dienu laikā gan kaut ko sagudrosim; un nu būsim modri un turēsim acis vaļā!
Vakariņās katram izsniedza nelielu ūdens devu, toties grokam drīkstēja pievienot vairāk degvīna; no tā tomēr derēja atturēties, jo degvīns slāpes nevis dzesēja, bet tikai pavairoja.
Nakti «Viktorija» apmetās plakankalnē, kas atradās dziļā deplakā, gandrīz astoņdesmit jūdžu virs jūras līmeņa. Šis apstāklis iedvesa doktoram zināmas cerības; tas atsauca atmiņā dažu ģeogrāfu pieņēmumus, ka Āfrikas centrā atrodas milzīgs ūdens rezervuārs. Bet, ja šāds ezers patiesi pastāvēja, tad to vajadzēja atrast; taču gaisā diemžēl nebija ne mazākās vēsmiņas.
Rāmajai naktij ar bagātīgo zvaigžņu klāstu sekoja tikpat rāma bezvēja diena ar svelmainiem saules stariem; līdzko uzlēca saule, kļuva neciešami karsts. Piecos no rīta doktors deva starta signālu, un «Viktorija», pacēlusies svina smagajā gaisā, kādu laiku stāvēja uz vietas.
Doktors būtu varējis izkļūt no svelmainās joslas, paceļoties augstāk, bet tādā gadījumā viņš izlietotu vairāk ūdens, nekā tobrīd drīkstēja atļauties. Tāpēc viņš ierobežojās ar to, ka turēja balonu simt pēdu augstumā, kur vieglas, tikko jaušamas vēsmas viņus lēnām virzīja uz rietumiem.