Brokastīs katrs saņēma nelielu devu sālītas gaļas un pemmikānu. Līdz dienas vidum «Viktorija» bija pavirzī- jusies_tikai dažas jūdzes.
— Ātrāk tikt uz priekšu nav iespējams, — Fērgusons sacīja. — Mēs nevaram pavēlēt vējam, tas pavēl mums.
— Tiesa gan, dārgo Semjuel, — mednieks teica, — bet cik lieliski mums tagad noderētu' kāds dzinējs!
— Bez šaubām, Dik, ja vien tas būtu darbināms bez ūdens palīdzības, pretējā gadījumā mūsu stāvoklis mainītos. Starp citu, aerostatam piemērotu dzinēju neviens vēl nav izgudrojis. Aerostatika ir uz tikpat zema līmeņa kā kuģniecība pirms tvaika dzinēja izgudrošanas. Vajadzēja paiet seštūkstoš gadiem, lai rastos ūdens rata lāpstiņas un kuģa skrūves izgudrotāji; tātad mums, aero- nautiem, vēl ilgi būs jāgaida.
— Sasodītā tveice! — slaucīdams sviedrus no pieres, Džo sodījās.
— Ja mums pietiktu ūdens, šis karstums varētu pat noderēt — tas izpleš ūdeņradi, un deglim tad nebūtu vajadzīga tik spēcīga liesma. Taču, ja ūdens netrūktu, nebūtu arī vajadzības tik pārmērīgi to taupīt. Ak, nolādētais mežonis, kura dēļ zaudējām veselu tvertni vērtīgā šķidruma!
— Tu taču ņenožēlo, ko izdarījām, Semjuel?
— Nē, Dik, nelaimīgo misionāru mēs paglābām no mokpilnas nāves. Un tomēr simt mārciņu ūdens, ko izmetām laukā, tagad mums lieti noderētu — tas nodrošinātu vēl divpadsmit trīspadsmit lidojuma dienas, un tik ilgā laikā mēs katrā ziņā pagūtu šķērsot tuksnesi.
— Vai esam jau veikuši kaut pusi no ceļojuma? — Džo pavaicāja.
— Attāluma ziņā, protams, bet laika ziņā, ja vējš ne- pieņemsies, pat ne tik. Taču vējam ir tieksme pilnīgi nostāt.
— Nē, ser, pagaidām mēs nevaram sūdzēties, esam pārspējuši visvisādas grūtības, un, lai ietu kā iedams, man pat prātā nenāk krist izmisumā. Ūdeni mēs noteikti dabūsim, varat man ticēt.
Kalnainais apvidus tikmēr ar katru jūdzi pazeminājās, zelta rūdu saturošās klinšu radzes pakāpeniski nozuda cita pēc citas; tās šķita kā pamirušo dabas spēku pēdējais uzvilnījums; milzīgie klinšu bluķi, veldamies lejup no augstajām virsotnēm, bija pārvērtušies vispirms asās šķembās, pēc tam rupjā smiltī un beidzot smalkos, tik tikko saskatāmos putekļos.
— Lūk, šeit ir tieši tā Āfrika, par kuru sapņoja Džo, — doktors teica. — Vai man nebija taisnība, Džo, kad es
^tev sacīju: «Pacieties!»
— Protams, ser, — Džo atbildēja, — svelme un smiltis — ko vēl vairāk, pavisam dabiski! Meklēt ko citu šajā zemē būtu muļķīgi. Atklāti sakot, — viņš iesmējās, — šiem mežiem un pļavām es lāgā neuzticējos; tā taču ir nejēdzība! Kāpēc doties tik tālā ceļojumā, lai neko citu neredzētu; kā vien tos pašus Anglijas laukus? Beidzot reiz jūtos kā īstā Āfrikā, un man nav nekādu iebildumu izbaudīt šīs zemes skaudro dabu uz savas ādas.
Pievakarē doktors pārliecinājās, ka «Viktorija» svelmainajā dienā nav veikusi ne divdesmit jūdžu. Kad saule nozuda aiz apvāršņa, kas skaidri iezīmējās kā taisni novilkta svītra, ceļotājus apņēma silta tumsa.
Uzausa pirmā maija rīts, tā bija ceturtdiena; taču dienas te sekoja dienām bezcerīgā vienmuļībā; ik nākamais rīts ne ar ko neatšķīrās 110 iepriekšējā; dienas vidū saules stari krita stateniski un- bija tikpat svilinoši kā arvien, bet tad iestājās nakts un, savākusi tumšajā klēpī izkliedēto svelmi, glabāja to jaunai dienai, kura savukārt to. nodeva tālāk naktij. Tikko jaušama vēsmiņa atgādināja drīzāk mirēja elpu nekā vēja dvesmu, un šķita, ka pat tā tūlīt izdzisīs.
Tik sarežģītā situācijā Fērgusons tomēr neapjuka, kā rūdīts ceļotājs viņš nezaudēja mieru un aukstasinību. Ar tālskati- rokās doktors pētīja katru punktu pie apvāršņa; vi,ņš redzēja, kā tālumā izgaist pēdējie pakalni un nozūd augu valsts; viņa priekšā atklājās neaptverami plašais tuksnesis. Atbildība, kuru Fērgusons bija uzņēmies, viņu nomāca, kaut gan viņš to neizrādīja. Vai viņš pats nebija atvilinājis šurp abus draugus — Diku un Džo, izmantojot draudzības un pienākuma spēku? Vai viņš bija pareizi rīkojies? Kam tāds mēģinājums iet aizliegtus ceļus vispār bija vajadzīgs? Vai ar šo ceļojumu viņš nelūko pārkāpt neiespējamības robežas? Var būt, ka dievs šā nepateicīgā kontinenta izpēti nolēmis daudz tālākai nākotnei?
Kā parasti izmisuma brīžos, bažas doktoram nelika mieru, un ideju asociācija neviļus novirzīja no veselā prāta loģikas. Domājot par to, ko nebūtu vajadzējis darīt, Fērgusons jautāja sev, ko īsti šobrīd vajadzētu darīt. Vai negriezties atpakaļ? Var būt, ka atmosfēras augstākajos slāņos atrastos gaisa strāvas, kuras aizrautu viņus uz auglīgāku apvidu nekā šis tuksnesis? Noietais ceļš viņām bija jau pazīstams, bet turpmākais — nezināms. Un, kaudamies ar sirdsapziņas pārmetumiem, Fērgusons nolēma atklāti parunāt ar draugiem; viņš skaidri attēloja radušos stāvokli: viņš norādīja, kas ir jau paveikts un kas vēl paveicams. Ļaunākajā gadījumā vajadzēs griezties atpakaļ, vismaz mēģināt to darīt; bet kādas bija draugu domas šajā jautājumā?
— Man nav citu domu kā vien mana saimnieka domas, —- Džo atbildēja. — Ko spēj paciest viņš, to spēšu paciest arī es un pat vēl vairāk. Uz kurieni dosies viņš, uz turieni arī es.
— Bet tu, Kenedij?
— Dārgo Semjuel, es nepiederu pie tiem, kuri krīt izmisumā; neviens nesaprata labāk par mani, kādas briesmas draud tamlīdzīgam pasākumam; bet tu no briesmām nenobijies, tāpēc arī es tās aizmirsu. Tātad esmu tavā rīcībā ar miesu un dvēseli. Manuprāt, pašreizējos apstākļos mums droši jāiet līdz galam. Starp citu, atceļā briesmu nebūtu mazāk. Tāpēc tikai uz priekšul Tu vari uz mums paļauties!