— Pateicos, dārgie draugi! — doktors, dziļi saviļņots, teica. — Nešaubos, ka drīkstu jums pilnīgi uzticēties, bet jūsu uzmundrinājums man bija nepieciešams. Vēlreiz no sirds jums pateicos!
Un viņi sirsnīgi sarokojās.
— Tagad uzklausiet mani! — Fērgusons sacīja. — Pēc manām aplēsēm, no šejienes līdz Gvinejai nebūs vairāk kā trīssimt jūdžu. Tuksnesis nav bezgalīgs — piekraste 1 taču ir apdzīvota un izpētīta diezgan dziļi zemes iekšienē. Ja vajadzēs, mēs dosimies turp, un es neticu, ka ceļā mums negadītos kāda oāze vai aka, kur atrast ūdeni. Tikai viena mums pietrūkst — vēja, bez tā mūsu «Viktorija» stāv uz vietas.
— Paļausimies uz likteni un nogaidīsim, — mednieks sacīja.
Bet šajā nebeidzami garajā dienā visi trīs aeronauti velti pētīja izplatījumu: tur 'nebija itin nekā, ķas modinātu cerības. Saulei rietot, zeme lejā zem viņiem pilnīgi apstājās un līmeniskie saules stari kā nebeidzami garas, ugunīgas svītras aizstiepās pāri neaptverami plašajam līdzenumam. Tas bija īsts tuksnesis.
Ceļotāji todien neveica .pat piecpadsmit jūdžu, degļa barošanai, tāpat kā iepriekšējā dienā, izlietodami simt trīsdesmit kubikpēdu gāzes un no astoņām pintēm ūdens divas — neciešamu slāpju remdēšanai.
Nakts pagāja mierīgi, pat pārāk mierīgi. Doktors ne mirkli neaizvēra acu.
XXV nodala
Mazliet filozofijas. — Mākonis pie apvāršņa. — Migla. — Vēl viens aerostats. — Signāli. — Tieša «Viktorijas» kopija. — Palmas. — Karavānas pēdas. — Aka tuksneša vidū.
Nākamajā dienā — tās pašas skaidrās debesis, tas pats lielais miers gaisā. «Viktorija» bija pacēlusies pieci simti pēdu augstumā, taču uz rietumiem virzījās gandrīz nemanāmi.
— Mēs atrodamies tuksnesī, — doktors teica. — Lūk, kādi neizmērojami smilšu lauki! Apbrīnojams skats! Daba ir neizprotama. Kas zina, kāpēc tā citur radījusi tik krāšņu, bagātīgu augu valsti, bet šeit pilnīgu neauglību, turklāt uz tās pašas paralēles, zem vienas un tās pašas saules? *
— Šis «kāpēc» mani interesē maz, dārgo Semjuel, —• Kenedijs atbildēja. — Vairāk par cēloņiem mani saista fakti. Galvenais, ka tieši tā jau dabā notiek.
— Der taču mazliet pafilozofēt, Dik, tas nenāk par ļaunu.
— Man nav iebildumu, laika mums pietiek, lidojam uz priekšu ļoti lēnām. Vējš aiz bailēm noklusis un iesnaudies.
— Šis miers, ilgi nepastāvēs, — Džo sacīja. — Rādās, ka austrumos jau savelkas mākoņi.
— Tev taisnība, Džo, — doktors piekrita.
— Jā, bet es tomēr šaubos, vai mēs sagaidīsim kādu labu lietus mākonīti ar spirgtu vēju, kas sistos mums sejā, — Kenedijs piezīmēja.
— Gan redzēsim, Dik, gan redzēsim.
— Šodien ir piektdiena, bet no piektdienām nekas labs nav gaidāms, — Džo piebilda.
— Nu, cerēsim, ka šodien tev šī māņticība būs jāaizmirst.
-— To es darītu labprāt, ser, —- slaucīdams sviedrus no pieres, Džo apgalvoja. — Uf! Karstums nav smādējams, it īpaši ziemu; bet vasaru gan ar to nevajadzētu šķiesties.
— Vai nebīsties, ka saules stari balonam var kaitēt? — Kenedijs doktoram vaicāja.
— Nebūt ne, gutaperča, ar ko piesūcināts tafts, iztur daudz augstāku temperatūru. Izmēģinājumu laikā tā izturēja simt piecdesmit astoņus grādus. Un apvalks no tā nemaz necieta.
— Mākonis! īsts mākonis! — Džo pēkšņi iesaucās, viņa asajai redzei tālskatis bija lieks.
Virs apvāršņa lēnām iznira blīva, tagad jau skaidri saskatāma mākoņu grēda. Tā likās dziļa un it kā piepūtušies; tajā apkopo jās daudzi sīki mākonīši, kas, nesa- plūstot kopā, saglabāja savu sākotnējo veidu, un tieši tāpēc Fērgusons secināja, ka mākoņu sablīvējuma vietā gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.
Parādījusies ap astoņiem no rīta, blīvā mākoņu masa tikai vienpadsmitos aizklāja saules disku, kas pilnīgi nozuda aiz šā necaurredzamā aizkara; mākoņu grēdas apakšmala vienlaikus atrāvās no apvāršņa, kas pilnīgi noskaidrojās.'
•— Mākonis ir izolēts, — doktors noteica, — uz to daudz paļauties nevar. Vai redzi, Dik, tas joprojām saglabā savu šārīta formu.
-— Tiesa gan, Semjuel, lietu vai vēju no tā nesagaidīt.
— Jā, mākoņi diemžēl turas pārāk augstu.
—- Paklau, Semjuel! Ja tie nevēlas apveltīt mūs ar pamatīgu lietu, kā būtu, ja mēs paši mēģinātu ielauzties tajos?
— Manuprāt, ar to neko nepanāksim, — doktors atbildēja, — tikai velti izšķiedīsim ūdeņradi un lieku daudzumu ūdens. Bet pašreizējā stāvoklī mēs nedrīkstam laist garām nevienu iespēju. Tāpēc lūkosim tomēr celties augstāk.
Fērgusons ievadīja spirālē pašu karstāko liesmu; temperatūrai strauji paaugstinoties, gāze izpletās, un balons drīz vien sāka celties augšup.
Aptuveni pieci simti pēdu augstumā aerostats nokļuva mākoņu sablīvējumā un to apņēma necaurredzama migla, taču augstāk tas vairs necēlās; šeit nesajuta ne mazākās vēsmiņas, arī mikluma nemanīja, un priekšmeti aerostata grozā tikai viegli aprasoja.
Peldot miglājā, «Viktorija» ātrāk virzījās uz priekšu, bet tas arī bija vienīgais panākums.
Fērgusons ar skumjām pārliecinājās, ka manevrs bijis veltīgs, taču pēkšņi atskanēja Džo pārsteiguma sauciens:
•— Ak vai! Ko tad tas nozīmē?
Negaidīts aerostats
Kas noticis, Džo? *— Tavu brīnumu! Saimniek! Mister Kenedij!
— Nu, kas tad īsti noticis?
— Mēs neesam šeit vienīgie! Te ir kaut kādi intriganti! Viņi piesavinājušies mūsu izgudrojumul
— Vai viņš prātu zaudējis? — Kenedijs nesaprata.
Džo stāvēja kā sastindzis. Viņš atgādināja skulptūru,
kurā attēlots pārsteigts cilvēks.
«Varbūt karstā saule pārāk iespaidojusi lāga zēna smadzenes?» vērodams Džo, Fērgusons nodomāja.