-— Vai tu man nepateiktu… — viņš grasījās vaicāt.
—: Skatieties, ser! — norādot uz kādu punktu izplatījumā, Džo sauca.
— Pie svētā Patrika! … — Kenedijs savukārt iesaucās. — Kaut kas neticams! — Semjuel, Semjuel, paskaties taču!
— Redzu jau, redzu, — doktors mierīgi atbildēja.
— Vēl viens aerostats! Un grozā tieši tādi paši ceļotāji kā mēs!
Divi simti pēdu attālumā gaisā patiesi planēja otrs aerostats ar līdzīgu grozu un ceļotājiem; tas lidoja vienā virzienā ar «Viktoriju».
— Ko nu lai iesāk? — doktors sašuta. —Nekas cits neatliks, vajadzēs signalizēt. Kenedij, lūdzu, izkar mūsu valsts karogu!
Šķita, ka arī otra aerostata ceļotājiem pēkšņi radusies tā pati doma, jo kāda neredzama roka ar līdzīgām kustībām izkāra sveicienam tieši tādu pašu karogu.
— Kā tas izskaidrojams? — mednieks nesaprata.
— Tie būs pērtiķi, — Džo ieminējās, — viņi par mums ņirgājas.
— Dārgo Dik, tas nozīmē tikai to, ka tu pats atbildi uz saviem signāliem, — Fērgusons smiedamies paskaidroja. — Saprotiet, tie ceļotāji otrā grozā esam mēs paši, un otrs gaisa balons nav nekas cits kā mūsu «Viktorija».
— Ser, neņemiet ļaunā, — Džo teica, — bet man nu gan jūs to neiestāstīsiet.
— Uzkāp uz groza malas, Džo, savicini rokas — un pats par to pārliecināsies.
Džo paklausīja un redzēja, ka visas viņa kustības acumirklī tiek atkārtotas.
— Tā ir mirāža, — doktors sacīja, — vienkārša optiska parādība; tās cēlonis — nevienmērīgais gaisa blīvums dažādos atmosfēras slāņos, nekas vairāk.
— Apbrīnojami! — Džo iesaucās, tomēr, vēl aizvien apšaubīdams saimnieka vārdus, nebeidza vicināt rokas.
— Interesanti gan! — Kenedijs sacīja.; — Nevaru vien nopriecāties par mūsu skaisto «Viktoriju»! Vai tā neizskatās lieliski un gaisā neturas majestātiski?
— Sakiet, ko gribat, bet šī parādība tomēr, ir neparasta, — Džo neatlaidās.
Pēc īsa brīža at'tēls pamazām izdzisa. Mākoņi pacēlās ļoti lielā augstumā, pamezdami «Viktoriju», kura vairs nepūlējās tiem sekot, bet pēc stundas mākoņu masa bija pilnīgi nozudusi.
Tikko jaušamās vēsmas kļuva vel nemanāmākas. Zaudējis visas cerības, Fērgusons sāka nolaisties zemāk.
Negantajā svelmē nogurušos ceļotājus neparastā parādība īsu brīdi bija izrāvusi no drūmajām domām, bet nu viņiem atkal uzmācās bažas. Ap četriem Džo pēkšņi pavēstīja, ka milzīgajos smilšu laukos kaut ko pamanījis, un drīz vien pavisam skaidri kļuva saskatāmas divas palmas netālu viena no otras.
—- Palmas! — Fērgusons iesaucās. — Tad tur katrā ziņā. jābūt arī avotam vai akai!
Paņēmis tālskati, viņš pārliecinājās, ka acis Džo nav vīlušas.
— Ūdens, beidzot ūdens! — Fērgusons nopriecājās. — Nu esam glābti, mēs uz vietas taču nestāvam un, kaut arī lēnam, beidzot tomēr līdz palmām nonāksim.
— Kā būtu, ser, ja pagaidām mēs atspirdzinātos ar atlikušo ūdentiņu? — Džo ievaicājās. — Karstums nudien ir neciešams.
— Labi, nodzersimies, manu zēn!
Neviens no viņiem nelika sevi lūgties. Viņi izdzēra veselu pinti ūdens, un pāri palika tikai trīsarpus pintes.
— O, kāda veldze! — Džo iesaucās. — Cik garšīgs ūdentiņš! Ar tādu baudu nekad neesmu dzēris pat Pēr- kinsa alu.
— Trūkuma priekšrocības, — doktors piezīmēja.
— Vispār nekā sevišķa jau tur nav, — mednieks sacīja, — un es būtu ar mieru atteikties no baudas, ko sniedz ūdens, lai tikai nekad tā nepietrūktu.
Ap sešiem vakarā «Viktorija» jau lidoja virs palmām.
Tie bija nožēlojami tievi, izkaltuši koki, divi rēgaini stumbri bez lapām. Fērgusons tajos noskatījās ar šausmām.
Zem kokiem varēja samanīt pussabrukušas akas grodus, No mikluma tur nebija ne vēsts. Senļjuelam sažņaudzās sirds, viņš grasījās savas bažas uzticēt biedriem, bet pēkšņi viņa uzmanību saistīja biedru skaļie saucieni.
Rietumu pusē, cik tālu vien acis sniedzaf stiepās gara baltu skeletu rinda; ap aku mētājās atsevišķi kauli; līdz šejienei bija nonākusi kāda karavāna, iezīmēdama noieto ceļu ar kaulu kaudzēm; vārgākie droši vien cits pēc cita bija krituši tuksneša smiltīs, stiprākie — sasnieguši ilgoto avotu un miruši drausmīgā nāvē.
Nobālējuši ceļotāji saskatījās.
— Nepiezemēsimies šeit, — Kenedijs ieteicās, — bēgsim prom no šejienes, no tik drausmīga skata! Skaidrs, ka akā nav ne pilītes ūdens.
— Nē, Dik, mums pašiem par to jāpārliecinās, lai . sirdsapziņa būtu mierīga, — doktors iebilda. — Nakti
mēs varam pavadīt tikpat labi šeit kā citur. Izpētīsim aku līdz pašam dibenam; kādreiz tur-bijis avots, un, kas zina, varbūt kāda lāsīte vēl saglabājusies.
«Viktorija» piezemējās. Izkāpuši laukā, Džo un Kenedijs sabēra grozā smiltis, lai aizstātu savu svaru. Tad pieskrēja pie akas un pa pussabrukušajām kāpnītēm iekāpa tajā. Acīmredzot avots bija izsīcis jau pirms daudziem gadiem. Viņi sāka rakties sausajās, irdenajās smiltīs, tik sausās kā nekur citur pasaulē; tajās nebija ne lāsītes mikluma.
Beidzot Fērgusons viņus ieraudzīja izkāpjam no akas nosvīdušus, iekritušiem vaigiem, pagalam izmisušus.
Doktors saprata, ka nekas nav atrasts; viņš to jau bija paredzējis un tāpēc klusēja, labi zinādams, ka turpmāk viņam būs nepieciešama vēl lielāka drosme un enerģija.
Džo atnesa ragā sakaltuša ūdensmaisa paliekas un nikni nosvieda tās uz kauliem, kas mētājās visapkārt.
Vakariņas ceļotāji -ēda ar riebumu, nesarunādamies.
Un tomēr īstas slāpju mokas viņiem vēl bija svešas, bezcerība viņus māca, tikai domājot par nākotni.
XXVI nodaļa
Simt trīsdesmit grādu. — Doktora Fērgusona pārdomas. — Bezcerīgi meklējumi. — Deglis dziest. — Simt divdesmit divi grādi. —. Sahāras tuksnesis. — Pastaiga naktī. — Vientulība. — Ģībonis. — Džo plāni. — Vēl viena gara diena.