Iepriekšējā dienā «Viktorija» nebija nolidojusi ne desmit jūdžu, bet, lai noturētos gaisā, izlietojusi simt sešdesmit divas kubikpēdas gāzes.
Sestdienas rītā doktors deva starta signālu.
— Deglis darbosies vēl tikai sešas stundas, — viņš pavēstīja. — Ja šajā laikā neizdosies atrast kādu strautu vai avotu, dievs vien zina, kas tad ar mums notiks.
— Vējš šorīt tikko jaušams, ser, — Džo sacīja, — bet jācer, ka tas pieņemsies, — ievērojis Fērgusona skumjo seju, kuru viņš velti pūlējās slēpt, lāga puisis piebilda.
Ne mazāko cerību! Gaisā valdīja pilnīgs pamirums. Svelme kļuva neciešama, termometrs ēnā zem nojumes rādīja simt trīsdesmit grādu.
Džo un Kenedijs, nogūlušies viens otram blakus, mēģināja aizmirsties ja ne miegā, tad vismaz trulā snaudā. Piespiedu bezdarbība stāvokli padarīja vēl ļaunāku, kā jau parasti, kad cilvēks nespēj kliedēt drūmās domas ar darbu vai kādu citu reālu nodarbošanos; taču šeit viņiem nebija itin nekā, ko vērot, un vēl mazāk, ko darīt. Atlika pakļauties apstākļiem, kurus pārveidot nebija viņu spēkos.
Ceļotājus sāka mocīt nežēlīgas slāpes; degvīns tās neremdētu, drīzāk otrādi — palielinātu slāpes, attaisnojot savu iesauku «tīģerpiens», kā to nosaukuši afrikāņi. Tvertnē bija atlikušas tikai nepilnas divas pintes remdena ūdens.' Visi trīs ceļabiedri nenovērsa acu no šim nesamaksājamām ūdens lāsēm, taču neiedrošinājās tajās pat apmērcēt lūpas. Kas gan ir divas pintes ūdens tuksneša vidū!
Tad doktors Fērgusons, iegrimis domās, vaicāja sev, vai viņa rīcība bijusi pareiza. Vai prātīgāk nebija pataupīt ūdeni dzeršanai, nevis veltīgi izšķiest, lai noturētos gaisā? Tiesa gan, aerostats bija pavirzījies mazliet tālāk, — bet kas ar to iegūts? Tikpat labi viņi varēja atrasties arī uz sešdesmit jūdžu tuvākas paralēles, jo ūdens nebija ne te, ne tur. Un, kad vējš beidzot saceltos, tas nebūtu šeit stiprāks kā tur, drīzāk gan vājāks, nākot no austrumiem. Bet cerības dzina Fērgusonu tikai uz priekšu. Tomēr ar diviem veltīgi izšķiestajiem galoniem ūdens viņi būtu varējuši mierīgi nostāvēt uz vietas šajā tuksnesī deviņas dienas! Laikam gan toreiz, ceļoties gaisā, bija vajadzējis izmest laukā balastu, nevis ūdeni, kaut arī pēc tam piezemējoties būtu jāzaudē gāze. Jā, bet gāze bija balona asinis, balona dzīvība!
Nemitīgi kaujoties ar tamlīdzīgām domām, Fērgusons, atbalstījis galvu rokās, sēdēja stundām ilgi.
*— Vēl pēdējo reizi jāpieliek visas pūles, — ap desmitiem no rīta viņš sprieda. — Vēlreiz jāmēģina atrast gaisa strāvu, kas mūs aizrautu projām no šejienes. Ir jāriskē ar atlikušajām ūdens rezervēm.
Un, kamēr biedri snauda, Fērgusons paaugstināja gāzes temperatūru; gāze izpletās, balons piepūtās un pusdienas svelmē cēlās taisni augšup. Doktors veltīgi izmeklējās kaut niecīgāko vēja plūsmu dažādos atmosfēras slāņos —? gan simt, gan piectūkstoš pēdu augstumā, bet aerostats spītīgi turējās tieši virs sava izejas punkta; šķita, ka visur — pat atmosfēras augstākajos slāņos iestājies pilnīgs pamirums.
Galu galā gāzes ražotājā izsīka ūdens, gāzei izbeidzoties, degļa liesma nodzisa; Bunzena baterija pārstāja darboties, un «Viktorija», lēnām saraudamās, nolaidās tajā pašā vietā, kur smiltīs vēl vīdēja groza atstātās pēdas.
Bija pats dienas .jridus; kā aplēses rādīja, viņi atradās uz 190 35' platuma — ap pieci simti jūdžu no Čada ezera un vairāk nekā četri simti jūdžu no Āfrikas rietumu piekrastes. Grozam skarot zemi, Diks un Džo izrāvās no trulās snaudas.
— Vai mēs apstāsimies? — skots vaicāja.
— Tas nepieciešams, — Semjuels nopietni atbildēja.
Biedri viņu saprata. Pakāpeniski pazeminoties, zemes
virsma šeit sasniedza jūras līmeņa augstumu, tāpēc balons nezaudēja līdzsvaru un pilnīgu miera stāvokli.
Aizstājuši savu svaru grozā ar smilšu balastu, ceļotāji nokāpa uz zemes; iegrimuši domās, viņi vairākas stundas nesarunājās. Džo pagatavoja vakariņas no biskvītiem un pemmikāna, bet ēdienam viņi gandrīz nepieskārās; trūcīgo maltīti papildināja sakarsuša ūdens malks.
Nakti sardzē neviens nestājās, kaut gan ceļotāji ne mirkli neaizvēra acu. Viņus smacēja tveice, kas joprojām bija neciešama. Nākamajai dienai atlika tikai puspintes ūdens; Fērgusons to noglabāja, jo viņi bija nolēmuši pataupīt rezerves pēdējam brīdim.
— Es smoku nost! —• Džo pēkšņi iekliedzās. — Karstums aizvien pieņemas. Nav nekāds brīnums, — paskatījies termometrā, viņš noteica, — simt četrdesmit grādu.[34]
— Smiltis dedzina tār it kā nule tās būtu izvilktas no krāsns, — mednieks piebilda. — Un neviena mākonīša sakveldētajās debesīs! Kaut kas traks!
— Nekrītiet izmisumā! — doktors sacīja. — Tik lielai svelmei šajos platuma grādos nenovēršami seko negaiss, kas uznāk zibens ātrumā; par spīti nomācošajai debess skaidrībai, pat nepilnas stundas laikā iespējamas krasas pārmaiņas.
— Bet kaut kādām pazīmēm uz to vajadzētu norādīt, — Kenedijs piezīmēja.
— Tev taisnība, —■ doktors atbildēja. — Šķiet, ka barometra stabiņš jau tikko manāmi krītas.
— No tavas mutes dieva ausī, Semjuel! Šeit mēs esam piesaistīti pie zemes kā putni ar salauztiem spārniem.
— Ar to starpību, Dik, ka mūsu spārni ir neskarti, un es ticu, ka tie mums vēl noderēs.
— Ak, vai! Vēju mums vajag, vēju! — Džo iekunkstējās. — Kaut tas mūs aizrautu līdz kādam strautiņam vai akai, tad mums nekā vairs netrūktu! Pārtikas ir gana, un, ja pietiktu arī ūdens, tad mēs šeit varētu mierīgi nogaidīt pat veselu mēnesi. Bet nekas nav briesmīgāks par slāpēm.