Viņus nomāca ne vien slāpes, bet arī vienmuļā tuksneša ainava, kas nogurdināja acis un prātu; apkaimē neredzēja nevienu uzkalniņu, ne pauguru, ne akmeni. Klajie smiltāji modināja riebumu un noveda viņus slimīgā stāvoklī, ko sauc par «tuksneša slimību». Gaišzilo debesu dziļais miers un neaptveramo smiltāju dzeltenīgums beigu beigās iedvesa šausmas. Svelmainais gaiss trīsuļoja kā virs sakveldētas krāsns. Vērojot šo mierīgo bezgalību un neredzot nekādu izeju no stāvokļa, aeronautus pārņēma izmisums, jo bezgalība taču robežojas ar mūžību.
Tāpēc ceļotājiem, kuri nelaipiīga kārtā bija palikuši bez ūdens lāses, šajā pekles svelmē sāka rādīties halucinācijas, acis plaši iepletās un kļuva miglainas.
Kad pienāca nakts, Fērgusons nolēma uzveikt bīstamo stāvokli ar straujām kustībām; viņš saprata, ka jādodas pastaigā pa tuksnesi, neko nemeklējot, tikai lai dažas stundas izkustētos.
— Ejam, — viņš aicināja līdzi biedrus, — ticiet man, tas nāks jums par labu.
— Es nespēju, — Kenedijs atteicās, — nespēju paspert ne soli.
— Man labāk gribas vēl pagulēt, — arī Džo doktoram nepiebiedrojās.
— Bet miegs un nekustīgums jūs pazudinās, draugi. Apātiju vajag pārvarēt. Nu, ejam!
Doktoram neizdevās biedrus pierunāt, un viņš ( aizgāja viens gaišajā, zvaigžņotajā naktī. Pirmie soļi bija smagi kā novārgušām slimniekam, kurš atradinājies staigāt, bet drīz vien Fērgusons sajuta, cik veselīga ir tāda izkustēšanās; kad viņš jau bija nostaigājis vairākas jūdzes uz rietumiem un viņā atgriezās možums, viņu pēkšņi pārņēma reibonis. Fērgusonam šķita, ka zem kājām atveras bezdibenis, ceļgali saļodzījās, tuksneša dziļā vientulība iedvesa šausmas; viņš bija it kā matemātisks punkts neaptverami liela apļa centrā, proti, itin nekas. «Viktorija» bija nozudusi tumsā. Doktoram — šim bezbailīgajam ceļotājam — uzmācās nepārvaramas bailes. Viņš gribēja griezties atpakaļ pa savām pēdām, taču nespēja tās vairs saskatīt. Fērgusons sāka saukt biedrus. Saucieniem nebija atbalss, tie pagaisa izplatījumā kā bezdibenī iemests akmens. Viens bezgalīgajā tuksnesī, Fērgusons zaudēja samaņu.
Pusnaktī viņš atģidās uzticamā Džo rokās; nobažījies par saimnieka ilgo prombūtni, Džo bija sekojis viņam pa svaigi iemītajām pēdām un paģībušo atrada.
— Kas jums kait, saimniek? — Džo jautāja.
— Nekāda vaina, labo Džo, vājuma brīdis, nekas vairāk.
— Labi, ka tā, ser, tad celieties augšā, atbalstieties man uz pleca, un dosimies uz «Viktoriju».
Turēdamies Džo pie rokas, doktors soļoja atpakaļ.
— Tā bija pārdrošība, ser, tā riskēt nedrīkst. Jūs taču varēja aplaupīt, — Džo smejoties piebilda. — Bet runāsim nopietni.
—- Runā, es klausos.
— Katrā ziņā kaut kas ir jāuzsāk. Tādā stāvoklī mēs izturēsim vēl tikai dažas dienas un,, ja necelsies vējš, būsim pagalam.
Doktors klusēja.
— Tāpēc kādam no mums vajadzētu uzupurēties pārējo labā, un tāds upuris, gluži dabiski, būšu es.
— Ko tu ar to vēlies teikt? Kas tev padomā?
— Nekas sevišķs: es ņemšu līdzi pārtiku un došos taisnā ceļā uz priekšu, līdz beidzot kaut kur nonākšu, — tuksnesis taču reiz izbeigsies. Ja tikmēr debesis jums sūta labvēlīgu ceļavēju, jūs mani atpakaļ negaidiet, bet lidojiet projām. Sasniedzis kādu ciematu un ar dažu arābu vārdu palīdzību, kurus jūs man uzrakstīsiet uz zīmītes,, visu paskaidrojis iezemiešiem, es vai nu atvedīšu šurp glābējus, vai arī upurēšu savu dzīvību. Ko jūs par šo plānu sakāt?
— Tas ir neprātīgs, tomēr apliecina tavu drosmi un krietno sirdi. Taču īstenot to nav iespējams, tu nedrīksti mūs pamest.
— Kaut kas taču jādara, ser. Jums tas nenāks par ļaunu, - jo, kā jau teicu, mani- atpakaļ negaidiet, bet man labākajā gadījumā var arī laimēties.
— Nē, Džo, nēl Mēs nešķirsimies. Tā būtu jauna ne-, laime pie visām citām. Ja mums bija lemts nokļūt tādā situācijā, tad, kas zina, varbūt būs lemts arī izkļūt 110 tās. Tāpēc paļausimies uz likteni , un nogaidīsim.
XXVII nodaļa
Neciešama svelme. — Halucinācijas. — Pēdējās ūdens lāses. — Bezcerīga nakts. —- Pašnāvības mēģinājums. — Samums. — Oāze. — Lauva un lauvene.
Nākamajā rītā pamodies, doktors vispirms pievērsa acis barometram. Dzīvsudraba stabiņš gandrīz nebija krities.
«Nekā jauna, itin nekā!» viņš nodomāja.
Izkāpis no groza, Fērgusons devās pētīt laika apstākļus: tā pati svelme, tās pašas gandrīz pilnīgi skaidrās debesis, tas pats nepielūdzamais miers gaisā.
— Vai tiešām ne mazāko cerību?! — doktors iesaucās.
Iegrimis domās, Džo neatbildēja, viņš pārdomāja sava izlūkgājiena plānu.
Kenedijs piecēlās gluži savārdzis, viņu bija pārņēmis bīstams uzbudinājums; kas modināja bažas. Viņu mocīja nežēlīgas slāpes. Viņš tik tikko spēja kustināt lūpas un mēli.
Nedaudz ūdens viņiem vēl bija atlicis, tas bija zināms katram, katrs par to domāja un ilgojās-pēc tā-, taču neviens neiedrošinājās spert pirmo soli.
Trīs ceļabiedri — trīs draugi apveltīja cits citu ar drūmiem skatieniem, viņus plosīja dzīvnieciska iekāre, ko visspilgtāk apliecināja Kenedijs; Dika spēcīgais organisms nepieciešamā ūdens trūkuma dēļ cieta visātrāk; augu dienu viņu māca murgi; staigājot šurp un turp, viņš kaut ko aizsmakušā balsī kliedza, koda sev dūrēs, bija gatavs pārgriezt vēnas un dzesēt slāpes ar asinīm.
— Ak, sasodītā slāpju zeme! — Diks kliedza. — Nē, nē, tā drīzāk ir bezcerības zeme!