Tad viņš pilnīgā bezspēkā saļima; bija dzirdama vienīgi viņa sēcošā elpa, kas lauzās no apkaltušajām lūpām.
Pievakarē pirmās neprāta pazīmes sāka izrādīt arī Džo; plašās smilšu masas viņam rādījās kā milzu dīķis ar dzidru ūdeni; viņš vairākkārt pieplaka pie karstās zemes, lūkodams nodzerties, bet, piecēlies ar putekļu pilnu muti, nikni sauca:
— Sasodīts! Šis ūdens ir sāļš!
Kamēr Fērgusons un Kenedijs nekustīgi gulēja, Džo pēc kādas neprāta lēkmes sajuta nepārvaramu kārdinājumu izdzert atlikušo ūdeni. Nespēdams apspiest iekāri, viņš uz ceļgaliem pievilkās pie groza un, ar acīm vai aprīdams pudeli, satvēra to un pielika pie lūpām.
Tajā brīdī viņam līdzās atskanēja griezīgs kliedziens:
— Dzert! dzert!
Viņam klāt uz ceļiem bija pierāpojis Kenedijs; nelaimīgais nožēlojamā izskatā, ar asarām acīs lūdza, lai Džo y atdod ūdeni viņam. Džo raudot atdeva pudeli, un Kenedijs to izsūca visu līdz pēdējam malkam.
— Paldies tev! — viņš izdvesa.
Bet Džo to vairs nedzirdēja, viņš bija noģībis.
Kā īsti pagāja šī moku nakts, nav zināms. Otrdienas rītā nelaimīgie sajuta, ka viņu locekļi ugunīgajos saules staros pamazām sažūst. Džo lūkoja piecelties, bet tas neizdevās; viņš vairs nebija spējīgs īstenot savu plānu.
Džo palūkojās apkārt. Iegrimis drūmās domās, uz krūtīm sakrustotām rokām grozā sēdēja doktors un neprātīgām acīm vērās vienā punktā. Kenedijs izskatījās atbaidošs: viņš. mētāja galvu no vienas puses uz otru kā krātiņā ieslodzīts plēsīgs zvērs.
Pēkšņi mednieka acis pievērsās karabīnei, kuras laide rēgojās virs groza malas.
— A! — Diks nelabā balsī ierēcās, ar pārcilvēciskiem spēkiem pierausdamies kājās.
Kā apstulbis, kā prātu zaudējis, viņš tuvojās ierocim' un; satvēris to, pielika stobru pie mutes.
— Ser, ser! — velkoties viņam klāt, Džo izmisīgi sauca.
— Liec mieru, vācies prom! — skots gārdza.
Starp abiem sākās cīniņš.
— Vācies, vai es tevi nogalināšu! — Kenedijs kliedza.
Bet Džo, no visa spēka pieķēries viņam, neatlaidās;
cīniņš ieilga, taču Fērgusons nepievērsa tam uzmanību; negaidot karabīne izšāva; sadzirdējis šāvienu, doktors pietrūkās kājās un, izslējies visā augumā kā rēgs, palūkojās apkārt.
Acis viņam spēji iedegās, roka izstiepās pret apvārsni, un viņš necilvēciskā balsī iesaucās:
— Skatieties! Lūk, tur!
Fērgusona saucienā un kustībās bija tik daudz spara, ka Džo un Kenedijs, palaiduši vaļā viens otru, pievērsās viņam.
Neaptverami plašie līdzenumi viļņojās kā vētrā trakojoša jūra; smilšu vāli gāzās cits citam virsū, no dienvidaustrumiem neticamā ātrumā tuvojās milzīgs, virpuļojošs smilšu stabs; saule nozuda aiz tumšā mākoņa, kas meta garugaro ēnu līdz pat «Viktorijai»; smalki smilšu graudiņi lidoja viegli kā lietus lāses, un šis trakojošais paisums nāca aizvien tuvāk.
Fērgusonam acīs atmirdzēja cerības un spēks.
— Samums! — viņš iekliedzās.
— Samums! — Džo atkārtoja, īsti nesaprazdams, ko šis vārds nozīmē.
— Jo labāk! — negantās dusmās iesaucās izmisušais4 Kenedijs. — Jo labāk! Ātrāk pienāks gals!
— Jo labāk gan! — Fērgusons sacīja. — Tas taču ir mūsu glābiņš!
Viņš metās klāt smilšu balastam un sāka to sviest laukā no groza.
Beidzot viņu sapratuši, biedri steidzās palīgā.
— Un nu, Džo, — doktors teica. — Tagad vēl atliek atbrīvoties no piecdesmit mārciņām tavas rūdas!
Džo nekavējoties to izdarīja, kaut gan sirds mirkli sāpīgi iesmeldzās. Balons sāka celties augšup.
— īstā laikā, — doktors piezīmēja.
Samums patiesi tuvojās ātri. Pēc īsa brīža «Viktorija» būtu sadragāta, saplosīta gabalos un iznīcināta. Kolosālais viesuļstabs jau bija gandrīz klāt un bēra pār aerostatu smilšu krusu.
— Met vēl -laukā balastu! — doktors pavēlēja.
— Klausos! — Džo atsaucās, pārveldams pāri bortam milzīgu kvarca gabalu.
«Viktorija» spēji uzšāvās gaisā virs viesuļstaba un, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, neticamā ātrumā laidās pāri bangojošai smilšu jūrai.
Semjuels, Diks un Džo klusēja; viesuļvētrā atspirguši, viņi ar cerībām raudzījās nākotnē.
Ap trijiem samums norima; nogulušās smiltis veidoja neskaitāmus pauguriņus; atmosfērā atkal valdīja pilnīgs miers.
«Viktorija» planēja virs kādas oāzes, kura atgādināja zaļiem_ kokiem klātu saliņu smilšu okeānā.
— Ūdens! Tur ir ūdens! — doktors iesaucās.
Nekavējoties atvēris augšējo ventili, viņš izlaida daļu
ūdeņraža un lēnām piezemēja aerostatu divi simti pēdu attālumā no oāzes. , - '
Ceļotāji četrās stundās bija veikuši divi simti četrdesmit jūdzes.
Veicīgi iekrāvuši grozā balastu, Kenedijs un Džo nolēca zemē.
— Neaizmirstiet šautenes! — doktors viņiem uzsauca. — Ņemiet tās līdzi, taču esiet piesardzīgi!
Diks metās pie savas karabīnes, bet Džo paķēra šauteni. Ātri sasnieguši kokus, viņi nozuda zaļajā biezoknī, kas solīja bagātīgu veldzi; viņi pat neievēroja plaši no: mīņātos zāles laukumus un svaigas pēdas šur tur smiltīs.
Soļu divdesmit no viņiem negaidot atskanēja rēciens.
— Lauva! — Džo iesaucās.
— Jo labāk! — Kenedijs izmisīgi piebalsoja. — Mēs cīnīsimies. Gan spēks radīsies, kad tas būs vajadzīgs.
— Piesardzīgāk, mister Dik, piesardzīgāk! Neaizmirstiet, ka no vienas mūsu dzīvības atkarīga visu pārējo dzīvība!