Bet Kenedijs viņā neklausījās; zvērojošām acīm, baismīgs savā pārdrošībā viņš skrēja jau tālāk ar pielādētu karabīni rokās. Zem kādas palmas stāvēja liels, meln- krēpains lauva, ik mirkli gatavs mesties virsū upurim. Pamanījis mednieku, lauva salēcās, bet, pirms kājas skāra zemi, lauvu tieši sirdī ķēra lode, un tas nogāzās zemē beigts.
— Urā! Urā! — Džo iesaucās.
Pieskrējis pie akas, Kenedijs nokāpa lejā pa miklajām kāpnītēm un, pieplacis pie dzidra avota, aizgūtnēm sāka dzert tīro, vēso ūdeni; Džo sekoja viņa piemēram, un kādu laiku bija dzirdami vienīgi guldzieni, it kā tur dzīvnieki dzesētu slāpes.
— Dzersim prātīgi, mister Dik, — Džo teica, — ka neieraujam pārlieku.
Bet Diks, neklausīdamies viņā, joprojām dzēra. Viņš. iemērca galvu un rokas dzīvinošajā šķidrumā; viņš bija kā apskurbis.
— Bet misters Fērgusons? — Džo atgādināja.
Šie vārdi Kenedij u atsauca īstenībā. Viņš piepildīja līdzņemto pudeli un drāzās augšup pa kāpnēm.
Taču viņam par lielu pārsteigumu akas izeju bija noslēdzis milzīgs, tumšs ķermenis. Kenedijs un Džo, kurš sekoja viņam pa pēdām, spēji metās atpakaļ.
— Mēs esam sagūstīti!
— Neiespējami! Ko tas var nozīmēt?
Pēkšņi drausmīgs rēciens liecināja, ar kādu jaunu ienaidnieku viņi sadūrušies.
— Otrs lauva! — Džo iesaucās.
— Šoreiz lauvenei Piķis un zēvele! Pagaidi tik tu man! — pielādējot karabīni, mednieks sodījās.
Mirkli vēlāk viņš izšāva, taču dzīvnieks bija jau nozudis.
— Uz priekšul-— Kenedijs mudināja.
— Nē, mister Dik, jūs taču lauveni nenošāvāt, citādi tā būtu ievēlusies šeit, tas zvērs uzbruks pirmajam, kurš parādīsies, un tad ir beigas!
— Ko nu lai iesāk? Mums taču jātiek laukā no šejienes. Semjuels mūs gaida.
— Lauvene jāievilina akā; ņemiet manu šauteni un dodiet šurp karabīni.
— Kas tev padomā?
— Gan redzēsiet.
Novilcis audekla vesti, Džo uzsprauda to stobra galā kā mānekli un pabāza laukā virs akas. Satracinātais dzīvnieks metās māneklim virsū; Kenedija lode sadragāja lauvenei plecu. Lauvene rēkdama novēlās lejā pa kāpnēm, apgāzdama Džo. Pēkšņi atskanēja otrs šāviens un akas malā parādījās doktors Fērgusons ar šauteni rokās.
Žigli pielēcis kājās, Džo pārkāpa pāri nedzīvajai lauvenei un pasniedza doktoram ūdeni.
Atri pielicis pudeli pie lūpām, Fērgusons vienā rāvienā iztukšoja to līdz pusei, pēc tam visi trīs ceļabiedri no sirds pateicās providencei par apbrīnojamo glābiņu.
XXVIII nodaja
Jauks vakars. — Džo — kulinārs. — Saruna par jēlu gaļu. — Džeimsa Brjūsa piedzīvojums. — Bivuaks. — Džo sapiļi. — Barometrs krītas. — Gatavošanās lidojumam. —Orkāns.
Pēc sātīgām vakariņām, kurās netrūka ne tējas, ne groka, draugi pavadīja brīnišķīgu vakaru zem svaigi zaļajām lapotnēm.
Kenedijs bija apstaigājis visu nelielo oāzi; viņš bija pārmeklējis krūmāju; vienīgās dzīvās būtnes šīs zemes paradīzē bija viņi — trīs ceļotāji; apgūlušies uz segām, draugi aizmirsa pārdzīvotās briesmas un mierīgi pavadīja nakti.
Septītā maija rītā saule uzlēca visā savā spožumā, taču biezās koku lapotnes nelaida cauri tās svelmainos starus. Ceļotājiem pārtikas netrūka, tāpēc doktors nolēma šeit sagaidīt labu ceļavēju.
Džo izcēla no groza ceļojuma plītiņu un, ūdeni netaupīdams, aizrautīgi noņēmās ar kulinārijas mākslu.
— Cik neparasta bēdu un prieka nomaiņa! — Kene-_ dijs sprieda. — Pēc tik liela trūkuma — milzu bagātība! Pēc nabadzības — tāda greznība! Ak, es taču bija tuvu ārprātam!
— Dārgo Dik, — doktors ierunājās, — ja Džo tevi neglābtu, tevis šai pasaulē vairs nebūtu un tu tagad nevarētu filozofēt par pasaulīgo labumu nepastāvīgumu.
-— Kā lai tev pateicos, krietnais draugs! — sniedzot savam glābējam roku, Diks teica.
— Sīkums, — Džo atbildēja. — Gan kādreiz norēķināsimies, bet tāds gadījums labāk lai neatkārtojas.
— Cik nožēlojamas būtnes tomēr ir cilvēki! — Fērgusons piezīmēja. — Nieka dēļ mēs zaudējam dūšu.
— Jūs gribat teikt, ka ūdens ir nieks? Kā redzams, šis elements dzīvībai ļoti nepieciešams.
— Protams, Džo, pat badu cilvēks spēj paciest ilgāk nekā slāpes.
— Ticu, turklāt izbadis cilvēks spēj apēst visu, kas pagadās, pat sev līdzīgo, kaut arī pēc tādām uzkodām viņu vēl ilgi mocītu nelabums.
— Mežoņi šai ziņā nav sevišķi izvēlīgi, — Kenedijs piebilda.
— Jā, bet viņi jau paraduši ēst jēlu gaļu; pretīgs paradums! ,
— Tiesa gan, pat pārāk pretīgs, — doktors piekrita, — tieši tāpēc pirmo Āfrikas pētnieku nostāstiem neviens neticēja un to, ka vairākas nēģeru ciltis pārtiek no jēlas gaļas, vispār neatzina par patiesību. Bet tad neparasts piedzīvojums gadījās Džeimsam Brjūsam.
— Pastāstiet, ser! Mēs labprāt paklausītos, — tīksmi atlaizdamies drēgnajā zālē, Džo lūdza.
— Lai notiek! Džeimss Brjūss "bija skots no Sterlinga grāfistes. No tūkstoš septiņsimt sešdesmit astotā līdz septiņdesmit otram gadam viņš ceļoja pa Abesīniju un, meklējot Nīlas izteku, nonāca pie Tanas ezera; pēc tam Brjūss atgriezās Anglijā, kur tikai tūkstoš septiņsimt deviņdesmitajā gadā publicēja savu ceļojumu aprakstus. Tos uzņēma ar vislielāko neuzticību — tieši tāpat droši vien tiks uzņemti arī mūsējie. Abesīniešu paradumi krasi atšķīrās no angļu tikumiem un parašām, tāpēc Brjūsa stāstus uzskatīja par tukšām pasakām. Starp citu, Brjūss apgalvoja, ka Austrumāfrikas nēģeri ēd jēlu gaļu. Šis fakts izraisīja sašutumu. Brjūss varot melot, cik tīk, neviens tikpat šos faktus nepārbaudīšot. Brjūss bija bezgala drosmīgs, taču nesavaldīgs. Visvairāk viņu kaitināja neticība. Reiz pazīstamā Edinburgas salonā kāds skots Brjūsa klātienē pajokoja par viņa nepamatotajiem faktiem un, runājot par jēlu gaļu, atklāti pavēstīja, ka tāds apgalvojums ir skaidri meli. Nebildis ne vārda, Brjūss uz brītiņu izgājis, bet drīzumā atgriezies ar jēlu bifšteku, kas pēc afrikāņu parauga bijis pārkaisīts ar sāli un pipariem. «Cienītais,» viņš skotam teicis, «apšaubot manu rakstu, jūs mani smagi apvainojāt; ja uzskatāt minēto faktu par neiespējamu, tad dziļi maldāties. Un, pierādot šos maldus, jūs tūlīt pat apēdīsiet jēlu bifšteku vai arī atbildēsiet man par saviem vārdiem.» Skots nobijies un, šausmīgi viebdamies, jēlo gaļu bez iebildumiem apēdis. Pēc tam Džeimss Brjūss vēsā mierā sacījis: «Pieņemot,' ka šis fakts neatbilst patiesībai, jūs vismaz tagad vairs neapgalvosiet, ka tas, nav iespējams.»