— Lieliska atbilde, — Džo noteica. — Skotam droši vien sabojājās kuņģis, bet viņš to bija pelnījis. Un ja pēc atgriešanās Anglijā kāds mēģinās apšaubīt mūsu ceļojumu…
— Ko tad tu darīsi, Džo?
— … likšu šim neticīgajam apēst gabalu «Viktorijas» bez sāls un pipariem.
Draugus Džo atjautība uzjautrināja.
Tā patīkamās sarunās pagāja diena; līdz ar spēku pieplūdumu atgriezās cerības, līdz ar cerībām — drosme. Pagātne izdzisa nākotnes priekšā.
Džo bija ar mieru palikt šajā burvīgajā nostūrī kaut vai līdz mūža galam; te bija viņa sapņu valstība, te viņš jutās kā mājās; pēc viņa lūguma Fērgusons aplēsa oāzes- atrašanās vietu, un Džo, rādīdams nepasakāmi nopietnu seju, savā piezīmju grāmatiņā atzīmēja: 15°43' austrumu garums, 8°32/ ziemeļu platums.
Kenedijs nožēloja tikai vienu — šajā mazajā mežā viņam trūka medību iespējas; pēc viņa domām, šeit derēja mazliet vairāk plēsīgo zvēru.
— TU tomēr esi pārāk aizmāršīgs, dārgo Dik, — doktors piezīmēja. — Bet lauva un lauvene?
— Ak tie?! r-* ar īstu mednieka nicīgumu pret savu upuri Diks iesaucās. — Starp citu, zvēru atrašanās oāzē var liecināt, ka neesam visai tālu no auglīgākiem apvidiem.
— Tavs arguments nav visai pārliecinošs, Dik. Šie dzīvnieki aiz bada vai slāpēm nereti veic lielus attālumus; nākamajā naktī mums jābūt ļoti modriem un jāaizdedzina ugunskuri.
— Tik karstā laikā? — Džo iebilda. — Bez šaubām, ja tas nepieciešams, mēs to izdarīsim, ser. Kaut gan jāatzīstas, būtu ļoti žēl nodedzināt jauko mežu, kas sniedzis mums tik spirdzinošu veldzi.
— Rīkosimies uzmanīgi, lai to nenodedzinātu, — doktors atbildēja, — arī citiem šeit tuksneša vidū jārod patvērums.
— Par to mēs parūpēsimies, ser; bet vai jums šķiet, ka šī oāze ir pazīstama?
— Katrā ziņā. Tas ir bivuaks — karavānu atpūtas vieta ceļā uz Āfrikas centru, bet galvoju tev, Džo, ka tikšanās ar kādu no tām nebūtu patīkama.
— Vai šeit vēl arvien ir sastopamas mežonīgās «ņam- ņam» ciltis?
— Bez šaubām, šis nosaukums ir kopīgs visām ciltīm, un, dzīvojot līdzīgā klimatā, radnieciskās ciltis noteikti piesavinās vienus un tos pašus paradumus im tikumus.
— Tfū! — Džo nospļāvās..— Beigu beigās tas pilnīgi saprotams. Ja mežonim būtu tāda pati gaume kā džentlmenim, tad kā viņus vienu no otra varētu atšķirt? Jādomā gan, ka šie «ņamņam» neliktu sevi lūgties un ar baudu notiesātu kā skota bifšteku, tā skotu pašu piedevām.
Pēc tādas prātošanas Džo devās iekurināt ugunskurus.. Viņš centās tos kraut pēc iespējas zemākus. Par laimi, piesardzība bija lieka, un visi trīs ceļotāji mierīgi izgulējās.
Arī nākamajā dienā laiks nemainījās. Tas spītīgi pieturējās rāms un skaidrs. Aerostats' nekustīgi stāvēja uz vietas, liecinot, ka gaisā nav ne mazākās vēsmiņas.
Doktoram atkal uzmācās bažas. Ja ceļojums ievilksi.es, var pietrūkt pārtikas. Vai tiešām viņiem, kas paglābās no slāpēm, būs lemts mirt bada nāvē.
Bet, redzot, ka dzīvsudraba stabiņš barometrā manāmi krītas, Fērgusons nomierinājās: drošas pazīmes rādīja, ka tuvākajā laikā atmosfērā gaidāmas pārmaiņas, tāpēc doktors nolēma sagatavoties lidojumam, lai pie pirmās izdevības dotos ceļā; degļa barotāja un dzeramā ūdens tvertnes viņš lika piepildīt līdz malām. Pēc tām varēja sākt aerostata līdzsvarošanu, un nu Džo atkal bija spiests upurēt daļu vērtīgās rūdas. Līdz ar spēku viņā bija atgriezušās godkārās ieceres; īgni saviebies, viņš kavējās izpildīt saimnieka pavēli, bet doktors pierādīja, ka balons tik lielu svaru nespēs celt; viņš lika Džo izvēlēties: ūdeni vai zeltu; tad Džo, ne mirkli nevilcinoties, izmeta laukā lielu daļu savu dārgumu.
— Lai zelta rūda paliek tiem, kas šeit ieradīsies pēc * mums, — viņš sacīja. — Atrodot šai vietā tādu milzu bagātību, viņi būs ārkārtīgi pārsteigti.
— Bet ja nu rūdu atrod kāds ceļojošs zinātnieks? .ī — Kenedijs ieminējās.
— Nav šaubu, ka viņš būs bezgala pārsteigts un publicēs neskaitāmus foiiantus par vērtīgo atradumu. Bet mēs kādu dienu dzirdēsim, ka Āfrikas tuksneša smiltis atrastas apbrīnojamas zelta rūdas nogulsnes.
— Un vainīgs pie tā būs Džo.
__ Iedomājoties vien, ka viņš varbūt uzdos mīklu kādam Āfrikas pētniekam, lāga puisis nomierinājās un pat pasmaidīja.
Augu dienu doktors, velti izgaidījās pārmaiņas atmosfērā. Gaisa temperatūra cēlās, un bez krēslainās oāzes svelme nebūtu izturama. Termometrs saulē rādīja četrdesmit deviņus grādus. Šķita, ka gaisu šķel ugunslietus. Tā bija pati augstākā temperatūra, kas līdz tam novērota.