Tāpat kā iepriekšējā vakarā, Džo atkal sakūra ugunskurus, taču doktora un Kenedija sardzes laikā nekas ļauns negadījās.
Bet ap trijiem rītā, kad dežurēja Džo, temperatūra spēji kritās, debesis -apmācās un tumsa kļuva dziļāka.
— Augšā! — modinot biedrus, Džo sauca. — Augšā! Ceļas vējš!
— Beidzot! — jvērodams debesis, doktors noteica. — Tuvojas vētra. Ātrāk uz «Viktoriju»! Uz «Viktoriju»!
Vilcināties nedrīkstēja ne mirkli. Orkāns lieca balonu pie zemes, raujot sev līdzi grozu, kas, izvagodams smiltis, vilkās pa zemi. Ja daļa balasta nejauši izkristu laukā, «Viktorija» aizlidotu un nebūtu nekādu cerību to atrast.
Taču veiklais Džo, mezdamies grozam pakaļ, cik jaudas, apturēja to, kaut gan balona apvalks, spēji pieplo- kot pie zemes, gandrīz saplīsa. Doktors ieņēma savu parasto vietu, pielaida deglim uguni un lika izmest lieko balastu.
Ceļotāji pēdējo reizi pievērsa acis oāzes kokiem, kurus locīja orkāns, bet drīz vien, pacēlušies divi simti pēdu augstumā un ierauti austrumu vēja plūsmā, viņi nozuda naktī.
XXIX nodaļa
Augu valsts pazīmes. — Franču rakstnieka fantastiskā ideja. — Lieliska zeme. — Adamavas valsts. — Spīka, Bērtona un Barta pētījumu apvienošana. — Atlantikas kalni. — Benues upe. — Jola. — Baželē kalns. — Mendifa kalns.
Uzlidojis gaisā, balons neparasti ātri nesās uz priekšu; ceļotāji ilgojās pēc iespējas drīzāk tikt prom no tuk- .sneša, kas viņiem gandrīz bija kļuvis liktenīgs.
No rīta, ceturksni uz desmitiem, šur tur jau pavīdēja augu valsts pazīmes; tāpat kā .reiz Kristoferam Kolum- bam, zemes tuvumu viņiem vēstīja virs smilšu jūras plīvojošā zālē; starp akmeņiem, kurus drīzumā nomainīja klintis, šajā smilšu okeānā bikli izslējuši galviņas, raudzījās zaļi asni.
Pie apvāršņa parādījās nelielu pakalnu kumpainās muguras; to aprises izplūda miglā; tuksneša vienmuļība pakāpeniski izzuda.
Doktors -Fērgusons ar sajūsmu apsveica jauno apvidu un gluži kā jūrnieks no komandtiltiņa bija gatavs izsaukties: «Zeme! Zeme!»
Pēc stundas viņiem gar acīm vēl joprojām slīdēja ļoti mežonīgs apgabals, taču vairs ne tik līdzens, ne tik klajš; pie pelēkajām debesīm iezīmējās pat daži koku silueti.
— Vai mēs jau būtu nonākuši civilizētā zemē? — mednieks ievaicājās.
— Civilizētā? — Džo iesaucās. — Ko niekus, mister Dik! Vēl neredz neviena cilvēka.
— Lidojot līdzšinējā ātrumā, tie nebūs ilgi jāgaida, — Fērgusons paskaidroja.
— Mister Semjuel, sakiet — vai mēs aizvien vēl lidojam virs nēģeru zemes?
— Kā tad, Džo, un lidosim virs tās tik ilgi, kamēr nenokļūsim arābu zemē.
•— Arābu zemē, ser, pie īstiem arābiem un viņu kamieļiem?
— Nē, nekādu kamieļu šeit nebūs; tie šajā apgabalā ir retums, pareizāk sakot, gandrīz nemaz nav sastopami. Tie mīt dažas paralēles augstāk — ziemeļu daļā.
— 2ēl gan!
— Kāpēc tā, Džo?
— Mēs pretvējā varētu tos izmantot.
— Kādā veidā?
— Man nupat prātā iešāvās gaiša doma, ser: mūsu grozam priekšā varētu aizjūgt kaņiieļus, un lai tie mūs velk! Kā jums šķiet?
— Nabaga Džo, tava iecere nebūt nav jauna; to jau izmantojis kāds atjautīgs franču rakstnieks, tiesa gan, tikai romānā. Viņa varoņi iejūdz kamieļus un liek tiem vilkt balonu. Pēkšņi, nez kur radies, kur ne, kamieļiem uzbrūk lauva. Tas aprij kamieļus līdz ar visām pavadām, un, tādā kārtā nokļuvis gūstā, lauva ir spiests vilkt balonu pats. Kā redzi — tīrā fantastika, kurai ar mūsu ceļojumu nav itin nekā kopīga.
Uzzinot, ka viņa spožā iecere reiz jau izmantota, Džof mazliet samulsis, gudroja, vai kāds cits plēsoņa savukārt nevarētu aprīt lauvu, taču, neko prātīgu neizgudrojis, sāka vērot apkārtni.
Lejā paslīdēja garām neliels ezers, kuru no visām pusēm ieskāva pakalni — par īstiem kalniem tos vēl nevarēja saukt; starp pakalniem vijās, auglīgas ielejas ar jauktu koku necaurejamiem biezokņiem; tajos dominēja elaisa koks, kura lapas ir piecpadsmit pēdu garas un stumbrs klāts asiem ērkšķiem; garāmskrejošais vējš rāva sev līdzi bombaksa sēklu smalkās pūkas; gaisā dvesmoja stiprs pandāna — arābu «kendas» aromāts, kas bija jaušams pat tajos gaisa slāņos, kur lidoja «Viktorija». Krāšņo tropu floru papildināja papaijas ar platām, robotām lapām, Sudānas riekstkoki, baobabi un banān- koki.
— Brīnišķa zeme, — doktors izteicās.
— Lūk, jau parādās dzīvnieki, Džo pavēstīja, — tātad tuvumā varētu būt arī cilvēki.
— O, cik vareni ziloņi! — Kenedijs jūsmoja. — Vai nevajadzētu šeit tomēr pamedīt?
— Bet saki, draugs, •— kā lai apstājamies, kad esam ierauti tik spēcīgā gaisa -strāvā? Nē, Dik, tev vajadzēs paciest šīs Tantala mokas. Gan vēlāk atgūsi nokavēto.
Šeit tiešām nebija grūti sakairināt mednieka iztēli. Dikam sirds krūtīs lēkāt lēkāja un pirksti neviļus sažņaudza karabīnes laidi.
Florai līdzvērtīga bija arī šīs zemes fauna. Tik tikko saredzami garajā, biezajā zālē gulēja meža vērši; cauri meža biezoknim kā viesulis drāzās milzīgi pelēki, melni un dzeltenīgi ziloņi, visu savā ceļā salauzdami, samīdami, nopostīdami un iznīcinādami. Pakalnu mežainajās nogāzēs šalca ūdenskritumi un uz ziemeļiem plūstošas upes. Tajās sprauslodami peldēja nīlzirgi, bet krastos vāļājās divpadsmit pēdu garie zivjveidīgie lamantīni, saulē iz- slējuši piebriedušās krūtis.
Tas bija nēparasts zvēru dārzs ar grandiozu oranžēriju, kur starp kokveida augiem lidinājās neskaitāmi spilgtu krāsu putni.
Pasakaini krāšņā daba liecināja, ka aerostats nonācis Adamavas valsta