— Esam uz pēdām mūsdienu atklājumiem, — Fērgusons sacīja. — Es turpinu citu ceļotāju aizsāktos pētījumus; pats liktenis mūs šurp atvedis, draugi; tagad, varēsim apvienot kapteiņu Bērtona un Spīka, kā arī doktora Barta atklājumus; mēs pametām angļus, lai tiktos ar hamburdzieti, un drīz būsim pie galējās robežas, ko izdevies sasniegt šim drosmīgajam pētniekam.
— Kā noietais ceļš rāda, — Kenedijs teica, — abas zemes, kuras šie zinātnieki pētījuši, šķir milzīgs attālums.
— Šo attālumu nav grūti aprēķināt. Ņem karti, Dik, un paskaties, uz kura meridiāna atrodas Ukereves ezera galējais dienvidu punkts, ko sasniedzis Spīks.
—- Gandrīz uz trīsdesmit septītā.
— Un Jola, līdz kurai nonācis Bārts un virs kuras mēs šovakar lidosim?
— Aptuveni uz divdesmitā meridiāna.
— Abus šos punktus šķir divdesmit pieci grādi; ja attālums starp diviem garuma grādiem ir sešdesmit jūdzes, tad kopā būs tūkstoš pieci simti jūdžu.
— Tīkama pastaiga kājām, — Džo piezīmēja.
—- Par. spīti visam, šī pastaiga notiks. Livingstons un Mofats laužas kontinenta iekšienē; viņu atrastais Njasa ezers atrodas diezgan tuvu Tanganjikas ezeram, ko atklājis Bērtons; līdz gadsimta nogalei šīs milzīgās platības katrā ziņā tiks apgūtas. Vējš mūs diemžēl nes uz rietumiem, -— paskatījies kompasā, doktors piebilda, kaut gan es labprāt lidotu atkal uz ziemeļiem.
Pēc divpadsmit stundu lidojuma «Viktorija» sasniedza> Sudānas robežu. Pirmie cilvēki, kurus ceļotāji ieraudzīja, bija šua cilts arābi, kuri klejoja apkārt ar saviem ganāmpulkiem. Pie apvāršņa iezīmējās Atlantikas augstās kores. Neviens eiropietis šajos kalnos vēl nebija spēris ķāju, bet kalnu aptuvenais augstums bija divi tūkstoši seši simti metru. Pa kalnu rietumu nogāzi uz okeānu plūst visas upes, kādas Vien atrodamas šajā Āfrikas daļā; Atlantikas kalni ir šā apvidus Mēness kalni.;
Beidzot ceļotāji saskatīja īstu upi; milzīgiem skudru pūžņiem līdzīgās cilvēku apmetnes upes krastos liecināja, ka tā ir viena no lielākajām Nigēras pietekām -—• J3enue, tā pati, kuru iezemieši dēvē par «ūdens avotu».
— Benue, — doktors ceļabiedriem stāstīja, — nākotnē kļūs dabisks satiksmes ceļš uz Sudānas iekšieni. Braucot pa šo upi kāda drosmīga kapteiņa vadībā, tvaikonis «Pie- jāda» reiz bija sasniedzis Jolas pilsētu; kā redzat, mēs atrodamies jau pazīstamā zemē.
Laukos strādāja milzum daudz vergu, sēdami sorgo, — šī prosas šķirne ir viņu uztura galvenā sastāvdaļa. Pārsteigumā apstulbuši, iezemieši ar acīm sekoja «Viktorijai», kura aizšāvās garām kā meteors. Vakarā aerostats apstājās četrdesmit jūdžu attālumā no Jolas, un ceļotāju priekšā pacēlās abas koniskās Mendifa kalna smailes.
Doktors lika izmest enkurus, lai pietauvotos pie kāda augsta koka, taču spēcīgās vēja brāzmas šūpoja aerostatu tā, ka brīžam tas sasvērās gandrīz līmeniski un aeronauti nonāca bīstamā stāvoklī. Fērgusons augu nakti neaizvēra acu; viņš jau vairākas reizes grasījās pārcirst troses un bēgt prom no vētras. Kad brāzmas beidzot norima, balona svārstības vairs .nebija draudīgas.
Nākamajā dienā vējš kļuva mērenāks, bet diemžēl tas nesa «Viktoriju» prom no Jolas. Fērgusons ļoti vēlējās redzēt šo pilsētu, kuru fellahi nesen bija* pārbūvējuši, bet vajadzēja samierināties ar likteni, jo vējš viņus dzina uz ziemeļiem, pat ar nelielu novirzi uz ziemeļaustrumiem.
Kenedijs ieteica nolaisties šajā dzīvniekiem bagātajā zemē; arī Džo apgalvoja, ka svaigas gaļas krājumi ievērojami samazinājušies un būtu nepieciešamas jaunas rezerves. Taču,. ņemot vērā iezemiešu mežonīgos tikumus un naidīgo attieksmi — viņi uz aerostatu raidīja vairākus šāvienus, •— Fērgusons nolēma lidot tālāk. Tobrīd aerostats šķērsoja apgabalu, kurā notika slepkavības, plosījās ugunsgrēki un nemitīgi kari — tos vadīja sultāni, riskēdami zaudēt nežēlīgajos slaktiņos savus īpašumus.-
Plašu ganību vidū, kur leknā zāle bija kā nosēta mēļām puķītēm, izpletās neskaitāmi apdzīvoti ciemati ar iegarenām mājelērn; bišu stropiem līdzīgās zaru būdas slēpās aiz dzelkšņainiem dzīvžogiem. Kenedijs ne reizi vien apgalvoja, ka šejienes mežonīgās kalnu nogāzes vi-< ņam atgādinot Skotijas ainavu.
Par spīti visām Fērgusona pūlēm., vējš «Viktoriju» nesa tieši uz ziemeļaustrumiem pretī Mendifa kalnam, kura galotne sniedzās mākoņos. -Šis augstais kalns šķir Nigē-: ras un Čada ezera baseinus.
Mendifa kalna krāteris
Pēc neilga laika kļuva redzams Baželē kalns; ap tā nogāzēm kā bērni ap mātes krūti bija aplipuši astoņpadsmit. ciemati — lieliska, ar vienu skatienu aptverama ainava. Gravās brieda rīsa un arahisa lauki.
•Pulksten trijos «Viktorija» sasniedza Mendifa kalnu.
Ar līkumu apiet to nebija iespējams, vajadzēja lidot tam pari. Fērgusons sakarsēja gāzi līdz simt grādiem, tā palielinot balona celtspēju gandrīz par tūkstoš sešsimt mārciņām; līdz ar to viņi pacēlās vairāk nekā astoņi tūkstoši pēdu augstumā. Tik augstu «Viktorija» lidoja pirmoreiz, un gaisa temperatūra tur pazeminājās tik strauji, ka doktors un ceļabiedri bija spiesti ietīties segās.
Fērgusons nekavējoties sāka nolaisties zemāk, jo balons bija tā piepūties, ka draudēja pārplīst; aeronauti tomēr paguva pārliecināties par Mendifa kalna vulkānisko izcelsmi un ievērot, ka sen izdzisušā vulkāna krāteri pārvērtušies dziļās aizās. Kolosālas putnu izkārnījumu masas uz Mendifa kalna veidoja kaut ko līdzīgu kaļķakmens klintīm — ar tām, šķiet, pietiktu visas Anglijas lauku apmēslošanai. .
Pulksten'piecos gaisa balons, kuru no dienvidu vējiem pasargāja kalns, mierīgi šķērsojis tā nogāzes, apstājās lielā pļavā, tālu no apdzīvotām vietām; tiklīdz grozs skāra zemi, tika darīts viss, lai stingri to pietauvotu, pēc tam Kenedijs, paķēris karabīni, metās prom pa slīpo nogāzi. Pēc neilga laika viņš atgriezās ar pusduci nomedītu mežapīļu un kādu purva slokai līdzīgu putnu. Džo pacentās pēc iespējas gardāk putnus pagatavot. Pusdienas izdevās nevainojami, un nakts pagāja dziļā mierā.