XXX nodaļa
Mosleja. — Šeihs. — Denhems, Klapertons, Udni un Fogels. — Logunias galvaspilsēta. — Tūls. — Miers pār Kernaku. — Gubernators un viņa galms. — Uzbrukums. — Baloži — dedzinātāji.
11. maija dienā «Viktorija» turpināja drosmīgo lidojumu; ceļotāji tagad aerostatam uzticējās kā jūrnieki savam kuģim.
ļ Balons taču bija laimīgi izturējis dažādus pārbaudījumus — gan briesmīgus orkānus, gan tropu svelmi, gan riskantas pacelšanās, gan vēl riskantākas nolaišanās. Jāatzīst, ka Fērgusons savu kuģi vadīja meistariski, un, pat nezinot, kāds būs ceļojuma galamērķis, neviens vairs nešaubījās par panākumiem. Protams, šajā mežoņu un fanātiķu valstībā vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, tāpēc Fērgusons biedriem ieteica būt modriem vienmēr un visur.
Vējš viņus lēnām nesa uz ziemeļiem, un ap deviņiem plakankalnē starp divām augstām virsotnēm viņi ieraudzīja lielo Mosfejas pilsētu; šī vieta atgādināja neieņemamu cietoksni. Uz turieni veda tikai viena šaura taka cauri mežiem un purviem.
Tobrīd spilgtos tērpos ģērbta jātnieku eskorta pavadībā pilsētā iebrauca šeihs. Priekšgalā soļoja taurētāji, bet skrējēji attīrīja ceļu no zariem.
Lai tuvāk pavērotu šos cilvēkus, doktors sāka piezemēties, bet, jo lielāks kļuva balons iedzimto acīs, jo lielākas šausmas viņus pārņēma, un viņi nekavējoties laidās lapās, cik ātri vien kājas un zirgi viņus nesa.
Vienīgi šeihs palika uz vietas; pielādējis garo musketi, viņš lepni nogaidīja. Nolaidies apmēram pieci simti pēdu augstumā, doktors skaļi arābu valodā viņu sveicināja.
Sadzirdējis balsi, kas nāca no debesīm, šeihs, nolēcis no zirga, nogūlās ceļa putekļos, un Fērgusons veltīgi pūlējās piecelt viņu no šā pielūgsmes stāvokļa.
— Ļoti iespējams, — doktors biedriem teica, —- ka šie cilvēki uzskata mūs par pārdabiskām būtnēm, jo, kad pie viņiem ieradās pirmie eiropieši, viņi tos uzskatīja par pārcilvēkiem. Un, ja šeihs stāstīs savējiem par mūsu tikšanos, tad katrā ziņā pārspīlēs šo notikumu pēc visiem arābu iztēles nosacījumiem. Vai varat aptvert, cik apbrīnojamas leģendas reiz par mums klīdīs?
— Vai tas nebūs nožēlojami? — mednieks atbildēja. — Vai no civilizācijas viedokļa nebūtu labāk, ja viņi mūsos saskatītu vienkāršus cilvēkus? Iedzimtajiem tad rastos citāds uzskats par eiropiešu kultūras varenību.
— Piekrītu, Dik, bet neko nepadarīsi. Mēs varētu šejienes zinātniekiem gari un plaši paskaidrot aerostata mehānismu, viņi tikpat neko nesaprastu un būtu pārliecināti, ka te iejaukušies pārdabiski spēki.
— Ser, — Džo viņus pārtrauca, — jūs stāstījāt par eiropiešiem, kuri pirmie pētījuši šo zemi, Gribētu zināt, kas tie bija.
— Manu zēn, mēs atrodamies tieši uz majora Den- hema pētījumu ceļa, Mosfejā Denhemu pieņēma Man* daras sultāns. Pametis Bornu zemi, Denhems pavadīja sultānu karagājienā pret fellahiem un piedalījās kādas pilsētas iekarošanā; pilsētnieki varonīgi pretojās uh ar arābu bultu palīdzību, kurām galā ir lodes, padzina ienaidnieka karapulkus; sekoja slepkavības, zādzības, negaidīti uzbrukumi; majoru Denhemu aplaupīja, izģērba pilnīgi kailu, un viņš nekad vairs nebūtu atgriezies Bornu galvaspilsētā Kukā, ja, noslēpies zirga pavēderē, neprātīgi aulēkšojot, neaizbēgtu no uzbrucēr jiem.
— Bet kas īsti viņš bija — šis majors Denhems?
— Drošsirdīgs anglis, kurš no 1822. līdz 1824. gadam vadīja ekspedīciju uz Bornu. Viņa ceļabiedri bija Kla- pertons un doktors Udni. Martā pametuši Tripoli, ceļotāji nonāca Fecanas galvaspilsētā Murzukā, un no turienes, dodoties pa ceļu, ko vēlāk, atgriežoties atpakaļ uz Eiropu, atrada arī doktors Bārts, viņi 1823. gada 16. februārī sasniedza Kuku Čada ezera krastā. Denhems izdarīja dažādus pētījumus gan Bornu, gan Man- darā, gan Čada ezera austrumu piekrastē; tikmēr kapteinis Klapertons un doktors Udni, nošķīrušies no Den- hema 1823. gada piecpadsmitajā decembrī, ielauzās Sudānas iekšienē līdz pat Sokoto; bet, nonācis Mur- murā, Udni no pārpūles un novārguma mira.
— Tātad šajā Āfrikas daļā, — Kenedijs ieminējās, — zinātnei nesti lieli upuri?
— O, tā ir liktenīga zeme! Mēs pašlaik lidojam tieši uz Bagirmi, ko 1856. gadā šķērsojis Fogels, lūkodams nokļūt Vadaj i valstī, kur nozuda bez vēsts. Divdesmit trīs gadu vecumā viņš tika sūtīts palīgā doktora Barta ekspedīcijai; viņi satikās 1854. gada 1. decembrī; pēc tam Fogels uzsāka patstāvīgus pētījumus. &856. gadā viņš savās pēdējās vēstulēs raksta, ka nolēmis izpētīt Vadaji zemi, kurai vēl nav varējis piekļūt neviens eiropietis. Šķiet, ka Fogels bija nonācis šīs zemes galvaspilsētā Varā, kur, pēc dažu domām, krita gūstā, kaut gan citi apgalvo, ka viņš nogalināts, tāpēc ka mēģinājis uzkāpt svētajā kalnā, kas atrodas pilsētas tuvumā; taču baumām par ceļotāju-pētnieku nāvi ne vienmēr drīkst ticēt, tās atbrīvo mūs no nepieciešamības nozudušos meklēt; piemēram, doktoram Bārtām ne reizi vien patiesu sašutumu esot izraisījuši oficiālie ziņojumi par viņa nāvi. Tātad ļoti iespējams, ka Vadaji sultāns, paturēdams gūstā Fogelu, cer sagaidīt izpirkšanas maksu. Uz Vadaji bija ceļojis arī barons fon Neimans, kurš 1855. gadā mira Kairā. Kā zināms, nesen no Leipcigas Fogelu meklēt devusies Heiglina ekspedīcija. Tātad jaunā, interesantā pētnieka liktenis drīzumā tiks noskaidrots.