Выбрать главу

Kopš laba brīža Mosfeja bija nozudusi aiz apvāršņa. Aeronautiem gar acīm' slīdēja auglīgā Mandaras zeme ar akāciju mežiem un sarkanu ziedu pilnām pļavām, ar zaļojošiem kokvilnas un indigo laukiem. Tur šalkdama varenos viļņus vēla Sari, kas astoņdesmit jūdžu tālāk ietecēja Čada ezerā.

Pēc doktora Barta kartēm Fērgusons ar biedriem iz­pētīja upes gultni.

—   Kā redzat, — viņš teica, — doktora Barta dati ir neparasti precīzi; mēs taisnā ceļā tuvojamies Logumas apgabalam un, iespējams pat, tās galvaspilsētai Kerna- kai. Tur divdesmit gadu vecumā nelaimīgā kārtā bojā gāja Tūls, jauns anglis, astoņdesmitā pulka leitnants, kurš majora Denhema vadītajai ekspedīcijai pievieno­jās dažas nedēļas vēlāk, bet drīz vien mira. O, šo mil­zīgo valsti ar pilnām tiesībām var nosaukt par eiropiešu kapsētu!

Lejup pa Šari peldēja dažas apmēram piecdesmit pēdu garas laivas. Planējot aptuveni tūkstoš pēdu aug­stumā, «Viktorija» nesaistīja iedzimto uzmanību; bet Vējš, kas līdz šim bija diezgan spēcīgs, tiecās norimt.

—   Vai tiešām mēs atkal iekļūsirn pilnīgā bezvējā? — doktors bažījās.

— Nu, tagad, ser, mums vairs nav jābīstas ne no ūdens trūkuma, ne no tuksneša.

—   Toties 110 kaut kā vēl bīstamāka — no šejienes ciltīm.

—    Lūk, es jau saredzu ko līdzīgu pilsētai! —- Džo pa­vēstīja.

—   Tā būs Kernaka, — Fērgusons noteica. — Pēdē­jās vēja pūsmas nes mūs tieši turp, un, ja mums lab­patiktu, mēs iegūtu šīs pilsētas precīzu plānu.

—    Vai nevajadzētu nolaisties zemāk? — Kenedijs pa­vaicāja.

—   Kāpēc gan ne, Dik; acumirkli, es tikai mazliet pa­griezīšu degļa krānu, un mēs tūlīt sāksim piezemēties.

Pēc pusstundas «Viktorija» nekustīgi karājās gaisā ļdivi simti pēdu augstumā virs zemes.

—   Tā nu Kernakai esam tuvāk nekā kāds Pāvila ka­tedrāles kupolā uzkāpis drosminieks — Londonai. Ta­gad varam lieliski pārredzēt pilsētu.

—   Bet ko nozīmē savādais troksnis, it kā visās ma­lās dauzītu ar koka āmuriem?

Uzmanīgi pavērojis, Džo pārliecinājās, ka troksni sa- ceļ audēji, kuri, uzvilkusi audumus uz resniem baļķiem, strādā zem klajas debess.

Nu jau visa Logumas galvaspilsēta bija redzama kā uz delnas; tā bija īsta pilsēta ar māju rindām un diez­gan platām ielām; plaša laukuma vidū atradās vergu tirgus; pircēju tur netrūka, jo pieprasījums pēc Man- daras sievietēm ar neparasti mazām kājiņām un roci­ņām ir ļoti liels — un tās var izdevīgi pārdot.

Aerostata parādīšanās atstāja šeit tādu pašu iespaidu kā iepriekšējās vietās: sākumā atskanēja kliedzieni, tiem sekoja neaprakstāms apjukums; visi darījumi tika pārtraukti, darbi pamesti; iestājās klusums. Mierīgi pla­nējot gaisā, ceļotājiem nepagāja secen neviens sīkums šajā biezi apdzīvotajā vietā; viņi pat iedrošinājās no­laisties sešdesmit pēdu augstumā virs pilsētas.

Tad no sava mājokļa iznāca Logumas gubernators ar zaļu karogu rokās, viņu pavadīja muzikanti, kuri no visa spēka pūta bifeļa ragos, ar aizsmakušajām skaņām plēšot vai ausis pušu. Gubernatoru ielenca pūlis. Dok­tors Fērgusons nolēma uzsākt sarunu, bet tas neizde­vās.

Šīs cilts pārstāvji — ar augstām pierēm, sprogainiem matiem un ērgļa degunu — atstāja lepnu, gudru cilvēku iespaidu; «Viktorijas» ierašanās viņus bija ārkārtīgi sa­traukuši, varēja redzēt, ka uz visam pusēm aizauļo jāt­nieki; drīz kļuva skaidrs, ka valdnieks vāc kopā ka­raspēku, lai cīnītos pret tik neparastu ienaidnieku. Džo velti plivināja gaisā dažādas krāsas kabatlakatiņus, viņš neko nepanāca.

Tikmēr gubernators, nostājies galminieku vidū, ar mājienu apklusināja trokšņotājus un teica runu, no ku­ras doktors nesaprata ne vārda; tas bija tāds arābu va­lodas un ļpagirmi dialekta sajaukums, ka, tikai ņemot talkā unifersālo žestu valodu, Fērgusons beidzot at­skārta, ka iedzimtie lūdz viņu nekavējoties pazust no šejienes, — neko labāku nespētu vēlēties arī doktors pats; taču bezvēja dēļ tas nebija izdarāms. «Viktorijas» miera stāvoklis gubernatoru nežēlīgi kaitināja, un, lai piespiestu briesmīgo rēgu bēgt, viņa galminieki uzsāka neganti aurot.

Šie galminieki bija ērmotas būtnes ar pieciem sešiem spilgti raibiem krekliem mugurā un milzīgiem vēde­riem, nereti uzpolsterētiem. Doktors savus ceļabiedrus ļoti pārsteidza, paskaidrojot, ka šos kreklus galminieki valkā un vēderus polsterē, lai izpatiktu valdniekam. Tuklums viņiem bija svarīgas personas pazīme. Šie res- nīši nemitīgi kliedza un žestikulēja, bet it īpaši starp viņiem izcēlās viens, kurš, spriežot pēc miesas apmē­riem, varēja būt premjerministrs. Nēģeru pūlis galmi­nieku kliedzieniem pievienoja savus kaucienus, līdzīgi mērkaķiem atdarinot viņu kustības, —• tātad desmittūk- stoš roku reizē darīja vienu un to pašu.

Kad vienam iebiedēšanas līdzeklim nebija panākumu, viņi izmēģināja citus — draudīgākus. Ierindā nostājās ar bultām un lokiem bruņojušies kareivji; taču gāze «Viktorijas» balonā jau bija izpletusies un aerostats mierīgi pacēlās augstāk, kur bultas to nesniedza. Tad musketi satvēra pats gubernators un pavērsa to pret balonu. Bet Kenedijs, vērīgi sekodams katrai kustībai lejā, ar karabīnes šāvienu pasteidzās sadragāt ierčci viņa rokās.

Pēc negaidītā šāviena izcēlās vispārējs apjukums; iedzimtie, ko kājas nes, sabēga savās būdās, un līdz pat vakaram pilsēta šķita izmirusi.

Pienāca nakts. Vējš bija pilnīgi nostājies. Vajadzēja samierināties ar nepieciešamību turēties trīssimt pēdu augstumā virs zemes. Tumsā neredzēja nevienas ugun­tiņas, apkārt valdīja nāves klusums. Jaušot aiz šī aiz­domīgā miera lamatas, doktors kļuva divtik modrs.

Un viņa piesardzība attaisnojās. Ap pusnakti pilsēta šķita uzliesmojam: neskaitāmas ugunīgas svītras kā ra­ķetes šāvās gaisā un krustodamās savijās vienā vie­nīgā liesmu režģī,