— Skat, kādi brīnumi! — doktors iesaucās.
— Žēlīgais dievs! — Kenedijs nobāla. — Rādās, ka Šīs raķetes tiek raidītas uz mums, tās bīstami tuvojas.
Patiesi, negantu kliedzienu un musketes šāvienu pavadībā visa ugunīgā masa cēlās aizvien augstāk un tuvojās «Viktorijai». Džo grasījās izmest balastu. Bet. Fērgusons ātri atskārta parādības cēloni. .
Uz «Viktoriju» mežoņi bija palaiduši tūkstošiem baložu, kuriem pie astes bija piestiprināts deglis; putni izbijušies drāzās debesis, iezīmējot gaisā ugunīgus zig- zagrakstus. Kenedijs šāva no visiem ieročiem liesmojošajā jūklī, bet ko varēja iesākt pret tik neaptveramu ienaidnieku armiju? Baloži, ielenkuši grozu, jau lidinājās ap balonu, kura apvalks atstaroja gaismu, it ķā ieslēgts kvēlojošā tīklā.
Ne mirkli nevilcinādamies, doktors izmeta no groza smagu kvarca gabalu, tā izraudamies no bīstamā putnu ielenkuma. Vēl pāris stundu baloži bija saredzami nakts tumsā; pakāpeniski to skaits samazinājās, un beidzot uguntiņas nozuda pavisam.
— Tagad varam mierīgi likties gulēt, — Fērgusons teica.
— Mežoņu izdoma nebija slikta, .— Džo piezīmēja.
-- Tiesa gan; nereti viņi baložus izmanto ciematu
salmu jumtu aizdedzināšanai; bet šoreiz ciemats uzlidoja augstāk par spārnotajiem dedzinātājiem.
— Acīmredzot nekādi ienaidnieki aerostatam nav bīstami, — Kenedijs noteica.
— Un tomēr, — Fērgusons iebilda.
— Kādi tad?
— Nepiesardzīgie, kuri sēž grozā. Tātad, draugi, nezaudējiet modrību nekad un nekuri
XXXI nodaļa
Starts naktī. — Saruna trijatā. — Kenedija mednieka instinkts. — Piesardzības soļi. — Sari straume. — Čada ezers. — Ezera ūdens. — Nīlzirgs. — Veltīgs šāviens.
Ap trijiem no rīta Džo, stāvot sardzē, ievēroja, ka pilsēta zem viņiem beidzot attālinās. «Viktorija» turpināja lidojumu. Kenedijs un Fērgusons pamodās.
Paskatījies kompasā, Fērgusons apmierināts pārliecinājās, ka vējš viņus nes uz ziemeļrietumiem.
— Liktenis mums labvēlīgs, — viņš sacīja, viss veicas lieliski, jau šodien pat mēs redzēsim Cada ezeru.
— Vai tas ir ļoti liels? — Kenedijs vaicāja.
— Jā gan, Dik, tā izmēri sniedzas līdz simt divdesmit jūdzēm,
— Lidojums virs ūdens plašuma ienesīs mazliet dažādības mūsu ceļojumā.
— Šķiet, ka par vienveidību mums nebūtu jāsūdzas, turklāt ceļojums rit teicamos apstākļos.
— Bez šaubām, Semjuel, atskaitot ūdens trūkumu tuksnesī, nekādu nopietnu briesmu nav bijis.
— Katrā ziņā mūsu lieliskā «Viktorija» visu šo laiku ir turējusies nevainojami; šodien ir divdesmitais maijs; mēs uzsākām ceļojumu astotajā aprīlī, tātad esam jau ceļā divdesmit piecas dienas; vēl desmit dienu, un būsim galā.
— Kur?
— To pateikt nevaru, bet vai nav vienalga?
— Tev taisnība, Semjuel; paļausimies uz providenci, gan tā mūs vadīs un pasargās tāpat kā līdz šim. Mēs taču neizskatāmies pēc tādiem, kas šķērsojuši infekcijām visbagātāko zemi pasaulē.
— Mēs gribējām pacelties gaisā un pacēlāmies.
— Lai dzīvo gaisa ceļojumi! — "Džo iesaucās. —< Pēc divdesmit piecu dienu lidojuma mēs vēl esam sveiki un veseli, paēduši un labi — pat par daudz labi atpūtušies, taisni kājas sāk kļūt stīvas, es labprāt tās izlocītu, nostaigājot trīsdesmit jūdzes.
— Šo prieku tu varēsi atļauties Londonas ielās, Džo; mēs izbraucām trijatā tāpat kā Denhems, Klapertons un Overvegs, kā Bārts, Ričardsons un Fogels, taču jāsecina, ka mums veicies labāk nekā mūsu priekštečiem-— mēs visi vēl esam kopā. Un ļoti svarīgi būtu arī turpmāk nešķirties. Bet, ja «Viktorijai» draudētu briesmas, kamēr viena no mums nebūtu klāt, un mēs būtu spiesti pacelties gaisā, tad diez vai mēs ar viņu vēl kādreiz tiktos. Lūk, kāpēc man, atklāti sakot, nepatīk laist Ke- nediju medībās.
— Bet, dārgo Semjuel, tu taču neliegsi man reizēm šo prieku; mūsu pārtikas krājumus vajag papildināt; starp citu, pirms aizbraukšanas _tū pats mani iekārdināji ar lieliskām medību iespējām Āfrikā, bet pagaidām ar Andersonu vai Kemingu es šai ziņā mēroties nevaru.
— Dārgo Dik, šķiet, ka atmiņa tevi viļ vai arī savus varoņdarbus tu noklusē aiz smalkjūtības; manuprāt, uz tavas sirdsapziņas ir vienas antilopes, viena ziloņa un divu lauvu dzīvības, nemaz nerunājot par sīkajiem medījumiem.;
— Ak tā? Bet vai šīs trofejas Āfrikā, kur medniekam stobra galā var trāpīties jebkurš pasaules dzīvnieks,— vai tās tev neliekas pārāk nenozīmīgas? Skat, skat, kur auļo žirafes, vesels bars!
— Un tādas ir žirafes? — Džo neticēja savām acīm. — Tās taču nav lielākas par manu dūri!
— Tāpēc, ka mēs uz tām skatāmies no tūkstoš jūdžu augstuma; tuvumā tās būtu trīsreiz lielākas par tevi pašu.
— Bet kā tev patīk šīs gaceles un strausi, kuri drāžas vēja ātrumā? — Kenedijs turpināja.
Vai tad tie ir strausi? — Džo brīnījās. — Tās taču ir vistas, īstas vistas!
— Paklau, Semjuel, — vai nevaram kaut kā tiem pietuvoties?
— To var, Dik, taču piezemēties gan ne. Bet saki man — kāda jēga nokaut zvērus, ja no tiem nebūs nekāda labuma? Ja runa būtu par lauvu, tīģeri vai hiēnu, tad es vēl saprastu — viena plēsoņas pasaulē mazāk! Bet nogalināt gaceli vai antilopi tikai tāpēc, lai apmierinātu mednieka iekāri, nudien nav vērts! Vispār, draugs, nolaidīsimies simt pēdu augstumā, un, tiklīdz pamanīsim kādu plēsīgu zvēru; lūdzu, sagādā mums to prieku un ielaid tam lodi pierē.
«Viktorija» pakāpeniski slīdēja lejup, kaut gan aizvien vēl turējās pietiekami drošā augstumā. Šajā mežonīgajā, biezi apdzīvotajā zemē ik brīdi bija sagaidāmas neparedzētas briesmas.
Tobrīd ceļotāji lidoja tieši virs Šari; upes ēnainos krastus klāja dažādu krāsu un augu koki; visās malās vijās gan liānas, gan citi staipekņi, veidojot košu krāsu gammu. Krokodili gozējās saulē vai nira ūdenī veikli kā ķirzakas; savā starpā rotaļādamies, tie metās uz saliņām, ar kurām upe bija kā piebērta.