Tā aerostats pārlidoja bagāto, ziedošo Mafataijas apgabalu. Ap deviņiem no rīta doktors Fērgusons un, viņa biedri beidzot sasniedza Čada ezera dienvidu krastu. Tātad šeit bija Āfrikas Kaspija — šī iekšzemes jūra, kuras eksistence ilgu laiku tika apšaubīta un. pieskaitīta pasakām; līdz tai bija nonākušas vienīgi Denhema un Barta ekspedīcijas. Doktors mēģināja uzmest ezera aprises, kuras tagad jau stipri atšķīrās no 1847. gadā kartēs atzīmētajām; patiesībā pilnīgi nospraust šā ezera mainīgās robežas nav iespējams, jo ezera krastus klāj staigni, gandrīz nepārejami purvi, kuros Bārts tik tikko nenoslīka; laiku pa laikam šos meldriem un piecpadsmit pēdu augstiem papirusiem aizaugušos purvus pārplūdina ezera ūdeņi; bieži vien applūst arī piekrastes pilsētas, kā tas notika ar Ngornu 1856. gadā, bet vietās, kur vēl nesen bija Bornu mājas, tagad peld nīlzirgi un aligatori.
Žilbinoši saules stari glāstīja ezera ūdeņus, kuri ziemeļos šķita saplūstam ar debesīm.
Doktors vēlējās nogaršot ūdeni, kas tika atzīts par sāļu; tuvoties ezera līmenim varēja droši, un «Viktorija» kā putns nolaidās piecu pēdu augstumā virs tā.:
Džo iegremdēja pudeli ezerā un līdz pusei piepildītu izvilka laukā; nobaudot ūdeni, viņi sajuta zināmu nātrija piegaršu un atzina, ka dzeršanai tas nav ieteicams.
Kamēr doktors eksperimenta rezultātus pierakstīja, viņam līdzās atskanēja šāviens. Nespēdams valdīt savu medību kāri, Kenedijs bija notēmējis uz briesmīgu nīl«: zirgu; dzīvnieks, kas mierīgi snauda krastmalā, pēc šāviena nozuda ūdenī, bet šķita, ka dzīvnieks bija vienīgais, ko mednieka smailā lode panāca.
— Labāk to vajadzēja harpunēt, — Džo noteica.
— Jā, bet ar ko?
— Ar vienu no mūsu enkuriem. Tāds āķis būtu īsti piemērots šim dzīvniekam.
— Bet Džo! Tā patiesi ir spoža doma.;.? — Kenedijs iesaucās.
— Tikai, lūdzu, nemēģini to īstenot, — doktors aizrādīja. — Šis dzīvnieks mūs ātri ievilks tur, kur mums nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt.
— Jo vairāk tāpēc, ka' esam izpētījuši Cada ezera ūdens īpašības. Starp citu, mister Fērguson, vai šī ēr-i motā «zivs» ir ēdama?
— Tava zivs, Džo, ir gluži vienkārši cietādaino sugas zīdītājdzīvnieks; stāsta, ka nīlzirga gaļa esot lieliska un ezera piekrastes iedzīvotāji ar to tirgojoties.;
— Tādā gadījumā ļoti žēl, ka Diks aizšāva garām.
— Šis dzīvnieks ir ievainojams tikai vēderā vai starp gūžām; Dika lode to pat neieskrambātu. Bet, tiklīdz atradīšu piemērotu vietu, mēs nolaidīsimies ezera ziemeļu piekrastē; tur Diks nonāks īstā zvērnīcā un pēc patikas varēs atgūt nokavēto.
— Lieliski! — Džo iesaucās. — Lai misters Diks pa* medī nīlzirgus! Es labprāt nogaršotu šīs amfībijas gaļu.; Vai tā nav nejēdzība — ielauzties pašā Āfrikas sirdī, bet pārtikt tur vienīgi ar purva slokām un irbēm gluži kā Anglijā!
XXXII nodaļa
Bornu. galvaspilsēta. — Bidioinu salas. — Kondori. — Fērgusona bažas. — Piesardzības soļi. — Uzbrukums gaisā. — Balona apvalks saplīst. — Kritiens. — Augstākā pašaizliedzība. — Ezera ziemeļu piekraste.
Virs Čada ezera «Viktorija» nokļuva gaisa strāvā, kas novirzīja to vairāk uz rietumiem; reti mākoņi mazināja dienas svelmi; arī no plašā ezera dvesa dzestras vēsmas. Bet ap vieniem dienā, šķērsojusi šo ezera daļu, «Viktorija» atkal sasniedza sauszemi, virs kuras nolidoja septiņas astoņas jūdzes.
Sākumā doktors mazliet bažījās par virzienu, bet, tiklīdz parādījās slavenā Bornu zemes galvaspilsēta Kuka, vairs neko nenožēloja; kādu brīdi viņš varēja aplūkot pilsētu, ko- ieskāva baltas māla sienas; starp neskaitāmajām arābu mājām, kuras atgādināja kubiskus spēļu klucīšus, vīdēja dažas pavisam necilas mošejas. Māju pagalmos un pilsētas laukumos auga palmas un kaučuka koki ar ļoti kuplām lapotnēm, kuru apkārtmērs sniedzās pāri par simt pēdām. Džo norādīja, ka šie milzu saulessargi kā radīti pret stipro svelmi, un sakarā ar to izteica providencei glaimojošus secinājumus.
Kuka būtībā sastāvēja no divām atsevišķām pilsētām, starp kurām atradās ap trīssimt tuāžu liels bulvāris — tā saucamais «dendal», kurā tobrīd ņirbēja gājēji-un jātnieki. Bulvāra vienā pusē izpletās bagātnieku kvartāls ar savām augstajām, gaišajām celtnēm, otrā — nabadzīgo, kur cieši blakām saceltajās, zemajās konusveida būdelēs dzīvību vilka trūcīgie iedzīvotāji, jo Kuka nav nedz tirdzniecības, nedz rūpniecības pilsēta, kur ļaudis varētu nopelnīt vairāk par iztiku.
Kenedijs atzina, ka šī pilsēta ar saviem divfem atšķirīgajiem kvartāliem mazliet atgādina Edinburgu, ja vien tā atrastos ielejā.
Bet ceļotāji vēl nebija paguvuši pilnībā uztvert šo panorāmu, kad vējš, kas tajā apvidū ir ļoti nepastāvīgs, spēji sagriezies, aizrāva viņus jūdžu četrdesmit atpakaļ uz Čada ezeru.
Ceļotājiem atklājās jauna aina — viņi saskatīja neskaitāmās ezera salas, uz kurām dzīvoja bīstami, asinskāri pirāti — bidiomas, no kuriem kaimiņu ciltis baidījās tikpat kā no Sahāras tuaregiem. Bruņojušies ar bultām un akmeņiem, mežoņi gatavojās varonīgi atvairīt «Viktoriju», bet tā,, kā gigantiska vabole laizdamās pāri salām, aizsteidzās viņiem garām.
Džo, tobrīd pētīdams apvārsni, pievērsās Kenedijam un teica:
— Nudien, Dik, jūs taču vienmēr sapņojāt par medībām, bet nu šķiet, ka reiz jums būs kaut kas, ko ņemt uz grauda.