— Ko tu tur saredzi, Džo?
— Un šoreiz par medībām neiebildīs pat saimnieks.
— Bet kas īsti tur saredzams?
— Vai neredzat, ka mums tuvojas putnu bars?
— Putni? — paņemdams tālskati, Fērgusons iesaucās.
— Patiešām — es tos saredzu, — Kenedijs atbildēja, — to būs vismaz divpadsmit.
— Četrpadsmit gan, ja vēlaties zināt, — Džo piebilda..
— Kaut nu tie būtu plēsīgas sugas, tad labsirdīgais Semjuels man atļautu pamedīt.
— Neiebilstu, — Fērgusons sacīja, —• kaut gan labāk būtu turēties pa gabalu no tiem.
— Vai tiešām šie lidoņi iedveš jums bailes? — Džo brīnījās.
— Tie ir kondori, Džo, turklāt vislielākie, un ja tie mums uzbruks . . .
— Mēs aizstāvēsimies, Semjuel! — Diks viņu pārtrauca. — Mums ir vesels arsenāls, ar ko tos sagaidīt. Šaubos, vai šie radījumi ir tik bīstami.
— Kas zin, — doktors sacīja.
Pēc desmit minūtēm putni jau bija šāviena attālumā. Četrpadsmit kondoru aizsmakušie ķērcieni atbalsojās gaisā; viņi tuvojās, aerostatam, kas ar savu ierašanos bija tos vairāk saniknojis nekā nobiedējis.
— O, cik nelāgi tie ķērc! — Džo iesaucās. — Kā tie klaigā! Droši vien nav apmierināti ar to, ka ielaužamies viņu valstībā un iedrošināmies lidot kā putni.
— Atklāti sakot, viņi izskatās diezgan drausmīgi, — mednieks sacīja, — un, ja tiem būtu tādas karabīnes kā manējā, es droši vien tos uzskatītu par visai bīstamiem ienaidniekiem.
— Ieroči pret putniem nav nepieciešami, — Fērgusons, kļuvis nopietns, piebilda.
Kondori, mezdami gaisā slaidus lokus un pamazām samazinādami orbītas, tuvojās «Viktorijai». Putni šaudījās debesīs fantastiskā ātrumā; brīžam tie kā bultas drāzās uz priekšu, tad spēji mainīja virzienu.
Doktors nobažījies nolēma pacelties augstāk, lai izvairītos no šiem bīstamajiem kaimiņiem; viņš pastiprināti karsēja gāzi, tā izpletās, un balons acumirklī sāka celt viņus augšup. Taču kondori lidoja viņiem līdz, pat nedomādami atkāpties.
— Rādās, ka tie mūs ienīst, — pielādējot karabīni, mednieks teica.
Patiesi kondori tuvojās un vairāki jau turējās piecdesmit pēdu attālumā, it kā izaicinādami Kenedija ieročus.
— Man neciešami gribas šaut tiem virsū, — Kenedijs atzinās.
— Nekādā gadījumā, Dik! Nesakaitini putnus bez vajadzības! Tas būtu uzbrukuma signāls, — Fērgusons Diku atturēja.
— Bet es viegli tiktu galā ar tiem.
— Maldies, Dik.
— Vai mums ložu trūkst!
— Bet, ja nu putni uzbruks balona augšējai daļai, kā tad tu tiksi tiem klāt? Pieņemsim, ka atrodamies tuksnesī starp lauvām vai atklātā okeānā starp valzivīm. Aeronauti putniem ir tikpat bīstami.
— Tu runā nopietni, Semjuel?
— Pavisam nopietni.
— Tad labāk nogaidīsim.
— Nogaidīsim, Dik, bet uzbrukuma gadījumā esi gatavs aizstāvēties, tikai nešauj bez manas pavēles.
Kondori jau bija gandrīz klāt; pavisam skaidri varēja atšķirt putnu kailos, ķērcienā piepūstos kaklus,- viņu skrimšļainās sekstes ar mēļajiem izaugumiem bija nikni izslietas gaisā. Tie bija vislielākās sugas kondori; to ķermeņa' garums pārsniedza trīs pēdas un baltās spārnu apakšas vizēja saulē; varēja teikt — spārnotas valzivis, kurām tie ļoti līdzinājās.
— Kondori mums seko, — redzot, ka putni no balona neatkāpjas, doktors sacīja, — un mēs velti esam tik augstu uzlidojuši, kondorus spārni spēj uznest vēl augstāk.
— Ko tad lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.
Doktors klusēja.
— Paklau, Semjuel, — mednieks neatlaidās, — putnu ir četrpadsmit, bet, lietojot visus ieročus, mūsu rīcībā būs septiņpadsmit lādiņu. Vai tiešām mēs nespēsim kondorus iznīcināt vai vismaz izklīdināt? Lielāko daļu apņemos nošaut pats.
— Par tavu izveicību nešaubos, Dik; tos, kuri trāpīsies tev uz grauda, jau iepriekš uzskatu par zudušiem, tomēr, vēlreiz atkārtoju, ja plēsoņas uzbruks «Viktorijas» augšdaļai, tu tos nespēsi saredzēt, tie saplosīs balona apvalku, ar kura palīdzību turamies gaisā, bet mēs taču esam trīstūkstoš pēdu augstumā!
Tobrīd pats niknākais kondors ar pavērtu knābi un izplestiem nagiem drāzās tieši virsū «Viktorijas» balonam, grasīdamies iecirsties tajā un to saplosīt.
— Uguni! Uguni! — doktors iesaucās.
Šie vārdi nepaguva izskanēt, kad putns, nāvīgi ievainots, aizvirpuļoja izplatījumā.
Kenedijs satvēra divstobreni. Džo pielika pie pleca otru. Šāviena izbiedētie kondori ar negantu niknumu metās uzbrukumā. Kenedija raidītā lode vispirms sadragāja kaklu tuvāk esošajam kondoram. Džo ievainoja spārnu otram.
— Vēl atlikuši vienpadsmit, — viņš iesaucās.
Bet tad putni mainīja taktiku un kā norunājuši reizē pacēlās virs balona. Kenedijs pameta acis uz Fērgusonu.
Par spīti enerģijai un aukstasinībai, Fērgusons bija nobālis. Kādu brīdi iestājās baigs klusums. Tad atskanēja griezīgs troksnis, it kā plēšot zīda audumu, un ceļotājiem šķita, ka grozs zem viņu kājām aizlido.
— Mēs esam pagalam! — pievērsdamies barometram, kas strauji kāpa, Fērgusons iesaucās un piebilda:—Met prom balastu, met prom!
Dažu sekunžu laikā visi kvarca gabali bija aizsviesti.
— Mēs joprojām krītam! … Iztukšot ūdens tvertnes! … Džo, vai dzirdi? … Mēs krītam ezerā.
Džo paklausīja. Doktors noliecās. Ezers tuvojās līdzīgi jūras paisumam; priekšmeti acu priekšā auga aizvien lielāki; no groza līdz ezera līmenim vairs nebija ne divi simti pēdu.
— Pārtiku, met laukā pārtiku! — doktors sauca.
Un tvertne, kurā glabājās pārtika, aizlidoja pār bortu.
Kritiens kļuva lēnāks, taču nelaimīgie joprojām slīdēja lejup.
— Sviediet vēl kaut ko laukā! Sviediet laukā! — doktors pēdējo reizi uzsauca.
— Nekā sviežama vairs nav, — Kenedijs pavēstīja.
— Ir gan! — Džo lakoniski atsaucās un, ātri pārmetis krustu, nozuda aiz borta. x