— Džo! Džo! — doktors šausmās iekliedzās.
Bet Džo to vairs nesadzirdēja. No balasta atbrīvotā «Viktorija» sāka celties augšup, un tūkstoš pēdu augstumā vējš, svilpodams saplēstajā apvalkā, dzina to uz ezera ziemeļu piekrasti.
— Pagalam gan! — mednieks bezcerīgi atmeta ar roku.
— Pagalam, lai mūs glābtu, — Fērgusons piebilda.
Un abiem drosmīgajiem ceļotājiem pār vaigiem noritēja smagas asaras. Noliekušies pār groza malu, viņi lūkoja saskatīt nelaimīgo, bet Džo jau bija pārāk tālu.
— Ko nu lai iesāk? — Kenedijs vaicāja.
— Tiklīdz būs iespējams, nolaidīsimies zemē un gaidīsim, Dik.
Nolidojusi sešdesmit jūdzes, «Viktorija» piezemējās vientuļā vietā ezera ziemeļu piekrastē. Enkuri ieķērās ne visai augsta koka zaros, pie kuriem mednieks tos stingri pietauvoja.
Iestājās nakts, bet Fērgusons, tāpat kā Diks, ne mirkli nespēja aizmigt.
XXXIII nodala
Minējumi un pieņēmumi. — «Viktorijas» līdzsvara atjaunošana. — Doktora Fērgusona jaunās aplēses. — Kenedijs dodas medībās. — Pilnīga Čada ezera izpēte. — Tangalija. — Atgriešanās. — Lari.
Nākamajā dienā, 13. maijā, ceļotāji vispirms izpētīja krastmalu, kurā paši atradās. Tā atgādināja stingru sauszemes saliņu milzīgu purvu vidū. Visapkārt, cik tālu vien varēja saredzēt, auga niedres, garuma ziņā neat- palikdamas no Eiropas kokiem.
Džo Čada ezerā
Necaurejamie dumbrāji bija drošs aizsargs «Viktorijai»; vienīgi ezera pusi vajadzēja uzmanīt; neaptveramais ūdens spogulis izpletās bezgala tālu, it īpaši austrumu virzienā, un pie apvāršņa nebija saskatāms itin nekas — ne kontinents, ne salas.
Līdz šim vēl abi draugi nebija iedrošinājušies pieminēt nelaimīgo biedru. Pirmais savus pieņēmumu? izteica Kenedijs.
— Iespējams,, ka Džo ir sveiks un vesels, —• viņš teica. — Tas veiklais zellis ir tik labs peldētājs, kādu nav daudz. Edinburgā Džo Fortas līci pārpeldēja kā nieku. Gan mēs vēl redzēsimies, nav tikai zināms, kur un kad; bet, lai atvieglotu viņam atgriešanos, mēs no savas puses nedrīkstam laist garām ne mazāko izdevību.
— No tavas mutes dieva ausī, Dik! — doktors aizkustināts sacīja. — Darīsim visu, lai atrastu mūsu Džo! Sāksim ar orientēšanos. Bet vispirms jāatbrīvo «Viktorija» no ārējā apvalka, kas vairs nav lietojams; līdz ar to balons atbrīvosies no liekām sešsimt piecdesmit mārciņām, tādēļ vien ir vērts papūlēties.
Doktors un Kenedijs ķērās pie darba; tas prasīja lielu piepūli; neparasti stipro tafta apvalku vajadzēja noplēst gabalu pa gabalam un sagriezt šaurās strēmelēs, lai izvilktu cauri tīkla acīm. Caurums, ko bija izplēsuši kon- doru knābji, bija vairāk pēdu garš.
Šis darbs prasīja, mazākais, četras stundas; beidzot tomēr izdevās atbrīvot iekšējo balonu, un izrādījās, ka tas nemaz nebija cietis. «Viktorija» tagad samazinājās par vienu piekto daļu sava apjoma.
Ievērojamā starpība pārsteidza Kenediju.
— Nez vai lidot būs vēl iespējams? — viņš vaicāja.
— Par to neuztraucies, Dik! Aerostata līdzsvaru atjaunošu, un mēs varēsim ceļojumu turpināt, pat ja atgrieztos nabaga Džo.
— Ja atmiņa neviļ, Semjuel, kritiena brīdī mēs atradāmies netālu no kādas salas.
— Patiesi gan, arī es to atceros; bet šo salu, kā jau visas Čada ezera salas, droši vien apdzīvo pirāti un citi bīstami mežoņi; jādomā, ka viņi redzēja mūsu katastrofu, un, ja Džo ir kritis viņu*gūstā, tad kas zina kā viņam tur ies, vienīgi mežoņu māņticība spēs viņu glābt.
— Saku tev vēlreiz, Semjuel, Džo prot izkulties no jebkuras ķezas; es paļaujos uz viņa veiklību un attapību.
— Cerēsim, ka viss beigsies labi. Bet tagad, Dik, dodies medībāfc, tikai neaizklīsti pārāk tālu. Mūsu pārtikas krājumi steidzīgi jāpapildina, jo lielāko tiesu esam izmetuši laukā.
— Lai notiek, Semjuel; es drīz atgriezīšos.
Veiksmīgas medības
Paņēmis divstobreni, Kenedijs pa garo zāli aizsoļoja uz tuvējo mežu; pēc brītiņa atskanēja vairāki šāvieni, vēstījot, ka medības ir veiksmīgas.
Fērgusons tikmēr uzsāka grozā palikušo priekšmetu uzskaiti un jaunās «Viktorijas» līdzsvarošanu; viņiem vēl bija atlikušas trīsdesmit mārciņas pemmikāna, nedaudz tējas un kafijas, gandrīz pusotra galona degvīna un pilnīgi tukša ūdens tvertne; žāvētā gaļa bija gājusi zudumā.
Doktors zināja, ka aerostata celtspēja samazinājusies par deviņi simti mārciņām sakarā ar to, ka no pirmā balona bija izplūdis ūdeņradis, tagad, no jauna līdzsvarojot aerostatu, šo starpību vajadzēja ievērot. Jaunās «Viktorijas» tilpums bija sešdesmit septiņi tūkstoši kubikpēdu, un tā saturēja trīsdesmit trīs tūkstoši četri simti astoņdesmit kubikpēdu ūdeņraža. Gāzes karsējamais aparāts, šķiet, bija labā stāvoklī: nebija cietusi ne elektriskā baterija, ne spirāle.
Tātad jaunā balona celtspēja aptuveni līdzinājās trīstūkstoš mārciņām. Aplēsis aparāta, ceļotāju, ūdens rezervju, groza un tā piederumu svara summu un pieskaitījis tai piecdesmit galonu ūdens un simt mārciņu gaļas kopsvaru, doktors aprēķināja, ka visa krava sver divi tūkstoši astoņi simti trīsdesmit mārciņu. Tātad drīkstēja ņemt līdzi vēl simt septiņdesmit mārciņu balasta neparedzētam gadījumam, un tā balona līdzsvars būtu nodrošināts.
Rīkojoties saskaņā ar šīm aplēsēm, doktors aizstāja Džo svaru ar lieku balastu. Ar sagatavošanās darbiem viņš noņēmās augu dienu, pabeigdams tos tikai, Dikam pārnākot. Medniekam bija veicies: viņš atnesa veselu kaudzi meža zosu un pīļu, purva sloku, prīkšķu un tār- tiņu. Tūlīt pat noplūcis putnus, Diks sāka tos kūpināt. Uzspraudis medījumus uz tieviem iesmiem, viņš pakāra tos dūmos virs zaļu zaru ugunskura. Kad putni likās pietiekami nokūpināti — šai ziņā Kenedij am pieredzes netrūka —, viņš medījumu novietoja aerostata grozā.