Nākamajā dienā gaļas krājumus nācās papildināt.
Tā darbojoties, abus ceļotājus pārsteidza vakars. Vakariņās viņi ēda sausiņus un dzēra tēju. Nogurdinošais darbs abiem bija izraisījis gan labu ēstgribu, gan miegu. Stāvot sardzē un vērojot tumsu, katrs no viņiem šķita sadzirdējis Džo balsi; bet — ak vai! — balss, kuru viņi tā ilgojās saklausīt, skanēja pārāk tālu.
Gaismiņai austot, Fērgusons pamodināja Kenediju.
— Es ilgi gudroju, — doktors teica, — ko iesākt, lai mēs atrastu Džo.
— Bušu miera ar jebkuru tavu priekšlikumu, Semjuel. Stāsti!
— Pirmkārt, ir nepieciešams dot viņam kādu ziņu.
— Protams! Citādi lāga zēns nodomās, ka esam viņu pametuši.
— Pamest viņu? Nu nē! Viņš pārāk labi mūs pazīst, lai tā domātu. Tomēr pavēstīt, kur mēs atrodamies, vajadzētu katrā ziņā.
— Bet kā to izdarīt?
— Nekavējoties jāieņem savas vietas grozā un jāceļas gaisā.
— Bet ja nu vējš mūs a-izrauj sāņus?
— Par laimi, tas nevarēs notikt. Tu redzēsi, Dik, ka vējš «Viktoriju» dzīs uz ezeru: vakar tas mums nebija vajadzīgs, taču šodien būs ļoti vēlams. Tikai jācenšas noturēties virs ūdens plašuma augu dienu. Džo nevarēs mūs nepamanīt, jo katrā ziņā ar acīm nemitīgi meklēs «Viktoriju». Iespējams pat, ka viņš mums pavēstīs savu atrašanās vietu.
— Ja Džo būs viens un brīvs, tad noteikti to izdarīs.
— Bet, ja viņš sagūstīts, — doktors turpināja, — tad, ņemot vērā to, ka nēģeri savus gūstekņus nemēdz ieslodzīt, Džo mūs ieraudzīs un mūsu nolūkus sapratīs.
— Bet, ja nu nekādu signālu nebūs, — Kenedijs neatlaidās, — ja neatrodam no viņa ne pēdas — viss taču jāparedz! — ko tad?
— Tad lūkosim nokļūt ezera ziemeļu piekrastē, turoties pēc iespējas redzamības robežās; pēc tam apstāsimies, nogaidīsim, izpētīsim apkārtni, pārmeklēsim krastmalu, kur Džo droši vien būs mēģinājis nokļūt, un ne- pametīsim šo vietu, iekams nebūs darīts viss, lai viņu atrastu.
— Tādā gadījumā dosimies ceļā! — mednieks mudināja.
Gatavodamies pamest purva saliņu, .viņi iepriekš precīzi aplēsa šīs vietas koordinātes; tad, palūkojies kartē, doktors noteica, ka saliņa atrodas Čada ezera ziemeļu piekrastē starp Lari pilsētu un Inžemini ciematu; kā vienu, tā otru jau bija apmeklējis majors Denhems. Kamēr Fērgusons tā darbojās, Kenedijs nolēma papildināt svaigas gaļas krājumus. Kaut gan tuvējos purvos pēdas bija atstājuši degunradži, lamantīni un nīlzirgi, Dikam tomēr nelaimējās sastapt nevienu no šiem lielajiem dzīvniekiem.
Septiņos no rīta ceļotāji ar grūtībām atbrīvoja no koka «Viktorijas» enkuru — nabaga Džo to vienmēr bija veicis ļoti veikli. Kad sakarsētā gāze bija izpletusies, jaunā «Viktorija» uzlidoja divi simti pēdu augstumā. Sākumā tā griezās uz vietas, taču beidzot diezgan strauja vēja plūsma to aizrāva un nesa pāri ezeram ar divdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Doktors centās turēties divi līdz pieci simti pēdu augstumā. Kenedijs ik pa brītiņam izšāva no karabīnes. Nonākuši virs salām, ceļotāji ar zināmu risku pietuvojās tām, apskatot brikšņus, krūmus, meža biezokņus, pārmeklējot katru vietiņu, kur koka pavēnis vai klinšu iedobe varēja sniegt patvērumu viņu biedram! Viņi nolaidās zemu virs garajām pirogām, kuras izvagoja ezera līmeni. Ieraugot aerostatu, zvejnieki bailēs ielēca ūdenī un drudžainā steigā peldēja uz salu.
— Nekur nekas nav manāms, — pēc divu stundu veltīgiem meklējumiem Kenedijs teica.
— Pacieties, Dik, nezaudē dūšu! Katastrofas vieta vairs .nevar būt tālu.
Ap vienpadsmitiem «Viktorija» bija jāu nolidojusi deviņdesmit jūdžu, tā sastapa jaunu gaisa strāvu, kas novirzīja to gandrīz taisnā leņķī sešdesmit jūdzes uz austrumiem. Aerostats planēja virs lielas, apdzīvotas salas, kas, pēc Fērgusona domām, varēja būt Ferama, uz kuras atrodas bidiomu cilts galvaspilsēta.
Fērgusons aiz katra krūma cerēja saskatīt Džo; viņam šķita, ka Džo tūlīt parādīsies, metīsies skriet un sauks viņus. Ja Džo nebūs sagūstīts, viņu varēs iecelt grozā kā nieku; bet arī no 'gūsta viņi bija gatavi nelaimīgo izraut, atkārtojot manevru, kas reiz jau bija izmantots, glābjot misionāru, un Džo tad ātri pievienotos draugiem; taču neviens neparādījās un nekas neliecināja par Džo klātesamību. Vai te nebija jākrīt izmisumā?
Pustrijos «Viktorija» tuvojās galējam punktam, ko bija sasniegusi Denhema ekspedīcija, — Tangalijas ciematam Čada ezera austrumu krastā.
Vēja mainīgums Fērgusonā modināja bažas. Viņš manīja, ka aerostatu dzen atpakaļ uz austrumiem, tātad uz Āfrikas centru, uz neaptveramajiem tuksnešiem. .
— Mums katrā ziņā jāapstājas, — Fērgusons sprieda, — varbūt pat jāpiezemējas; ir jātiek atpakaļ uz ezeru, it īpaši Džo dēļ; bet vispirms lūkosim atrast pretēju gaisa strāvu.
' Ilgāk nekā stundu Fērgusons izmeklējās to dažādos augstumos. Taču «Viktorija» joprojām lidoja uz austrumiem; tad, kā par laimi, tūkstoš pēdu augstumā spēcīga vēja brāzma novirzīja to atkal uz ziemeļrietumiem.
«Maz ticams, ka Džo ir uz kādas salas, citādi viņš zinātu, kā dot mums ziņu; viņš droši vien ir izvilkts ezera krastā,» ieraugot Čada ezera ziemeļu piekrasti, doktors Fērgusons nodomāja.
Apšaubāms likās arī pieņēmums, ka Džo būtu varējis noslīkt. Pēkšņi kā Fērgusonam, tā Kenedijam prātā iešāvās kaut kas baismīgs: piekrastē taču netrūka krokodilu! Skaļi izteikt savas bažas viņi neuzdrīkstējās. Tomēr šīs domas abus vajāja tik neatlaidīgi, ka doktors bez lieka ievada noteica: