— Krokodili šeit mīt tikai ap salām vai ezera krastos; Džo, manuprāt, ir pietiekami veikls, lai no tiem izvairītos, turklāt šie dzīvnieki nav visai bīstami, afrikāņi taču mierīgi peldas, nebīstoties ne no kā.
Kenedijs neatbildēja; viņš tobrīd uzskatīja par pareizāku klusēt.
Ap pieciem vakarā doktors pavēstīja, ka viņi lido virs Lari pilsētas. Rūpīgi apstrādātos, iežogotos lauciņos no niedrēm pītu būdu priekšā iezemieši šai laikā novāca kokvilnas ražu. Ielejā starp ne visai augstiem pakalniem bija izvietojušās apmēram piecdesmit būdu. Vējš pieņēmās un nesa «Viktoriju» daudz straujāk uz priekšu, nekā Fērgusons būtu vēlējies; negaidot tas atkal grozījās un rāva aerostatu tieši turp, no kurienes viņi bija atlidojuši, proti, uz purva saliņu, kur bija aizvadīta pagājušā nakts. Šoreiz enkurs ieķērās nevis koka zaros, bet gan kādā blīvā masā, kas sastāvēja no meldriem un biezām purva dūņām.
Noturēt aerostatu uz vietas nebija viegli; tumsai iestājoties, vējš beidzot norima, un abi draugi gandrīz pilnīgā bezcerībā augu nakti neaizvēra acu.
XXXIV nodaļa
Orkāns. — Piespiedu starts. — Viena enkura zaudējums. — Skumjas pārdomas. — Lēmums. — Viesujstabs. — Ieputinātā karavāna. — Labvēlīgs pretvējš. — Atpakaļ uz dienvidiem. — Kenedijs savā vietā.
Trijos no rīta sacēlās tik negants vējš, ka «Viktorija» nedrīkstēja ilgāk palikt vietā, kur tai draudēja briesmas; garie meldri, rīvējoties gar apvalku, varēja to saplēst.
— Mums jālido prom, Dik, — doktors noteica, — tādos apstākļos ir bīstami šeit kavēties.
— Bet kas notiks ar Džo, Semjuel?
— Mēs viņu nepametīsim. Nē, nekādā ziņā! Mēs atgriezīsimies, kaut arī orkāns mūs aizrautu simtiem jūdžu uz ziemeļiem. Bet, paliekot te, briesmas draud mums visiem.
— Laisties prom bez Džo? — skots, dziļi sarūgtināts, iesaucās.
— Vai tiešām tu domā, ka mana sirds nesāp tāpat kā tavējā? — Fērgusons sacīja. — Vai doties projām mums neliek vislielākā nepieciešamība?
— Esmu tavā rīcībā, — mednieks vairs neiebilda. — Laižamies!
Bet pacelties gaisā nemaz nebija tik viegli. Stingri iesprūdis dūņās, enkurs ne par ko nepadevās, turklāt vējš «Viktoriju» rautin rāva augšup, tādā kārtā vēl vairāk apgrūtinot pacelšanos. Kenedijam nekādi neizdevās atsvabināt enkuru; jāpiebilst, ka pašreizējos apstākļos to darīt bija pārāk riskanti: «Viktorija» varētu izrauties un aizlidot, pirms Diks pagūtu ierāpties grozā.
Nevēlēdamies riskēt, doktors lika skotam kāpt atpakaļ aerostatā un pārcirst trosi. «Viktorija» palēkdamās uzšāvās trīssimt pēdu augstumā un aizlidoja tieši ziemeļu virzienā.
Fērgusonam atlika vienīgi ļauties vētras varai, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un iegrima skumjās pārdomās.
īsu brīdi klusējis, doktors pievērsās draugam, kas bija tikpat nerunīgs.
— Patiesi, Dik, mums laikam nevajadzēja izaicināt dievu, — viņš teica. — Cilvēkiem neklājas uzņemties tādu ceļojumu.
Un Fērgusons smagi nopūtās.
-— Vēl pirms dažām dienām, — mednieks piebilda,, •— mēs priecājāmies, ka esam pārvarējuši tik daudz briesmu, mēs apsveicām cits citu …
•— Nabaga Džo! Viņš bija lielisks biedrs. Godīgs un atklāts. Bagātība viņu pirmajā mirklī apžilbināja, bet vēlāk viņš bez ierunām upurēja visus savus dārgumus. Un nu viņš klīst kaut kur tālumā, kamēr vējš mūs nepārvaramā ātrumā dzen prom…
— Paklāu, Semjuel, pieņemsim, ka Džo patvēries pie ezera piekrastes ciltīm, vai tādā gadījumā viņš nevarētu rīkoties tā kā citi mūsu priekšgājēji,, piemēram, Denhems, Bārts? Viņi tomēr atgriezās dzimtenē.
— Ak, dārgo Dik! Džo taču nesaprot ne vārda iezemiešu valodā! Viņš te būs vientuļš un bez jebkādiem līdzekļiem. Ceļotāji, kurus tu pieminēji, tuvodamies kādai apdzīvotai vietai, vispirms sūtīja dāvanas nēģeru vadonim un tikai pēc tam ieradās paši eskorta pavadībā, bruņoti un labi sagatavoti ekspedīcijai. Un arī tad vēl viņi nebija pasargāti no ciešanām un ļauno mežoņu niknajiem uzbrukumiem. Ko gan var sagaidīt mūsu nelaimīgais biedrs? Iedomājoties vien, šermuļi skrien pār kauliem, manuprāt, tā ir lielākā no visām nelaimēm, kādas mani jebkad piemeklējušas.
—- Bet mēs taču vēl atgriezīsimies, Semjuel.
— Protams, atgriezīsimies, Dik, kaut arī vajadzētu pamest «Viktoriju», kājām sasniegt Čada ezeru un uzņemt sakarus ar Bornu zemes sultānu! Arābiem nevar būt sliktu atmiņu par pirmajiem eiropiešu ieceļotājiem.
— Esmu ar mieru tev visur doties līdzi, Semjuel, — mednieks dedzīgi apgalvoja, — tu vari uz mani paļauties. Labāk nemaz neatgriezties mājās nekā pamest Džo! Viņš uzupurējās mūsu labā, mums savukārt jāuzupurējas viņa dēļ.
Tāda apņemšanās abus vīrus mazliet uzmundrināja. Viņus spārnoja viena un tā pati apņemšanās. Fērgusons darīja visu, lai iekļūtu pretējā gaisa strāvā, kas viņus aiznestu uz Čada ezeru; tobrīd tas tomēr neizdevās, turklāt -nolaistiēs atklātā vietā tik spēcīga orkāna laikā ari nebija iespējams.
Tā nu «Viktorija» šķērsoja Tibū cilts zemes, pārlidoja Beladeldžeridu, dzelkšņainu, vientuļu zemi uz Sudānas sliekšņa, un beidzot nonāca virs tuksneša, kur smiltīs vīdēja garas karavānu sliedes. Dienvidu pusē pie apvār-» šņa drīz vien nozuda pēdējā augu valsts josla, un drīz bija redzama lielākā oāze šajā Āfrikas daļā ar piecdesmit akām varenu koku pavēnī; taču nolaisties viņi tur nevarēja. Tuksneša vienmuļībā, dzīvību viesa kādas arābu apmetnes svītraina audekla teltis un kamieļi, kuri, izlocījuši garos kaklus kā čūskas, gulēja smiltīs; bet «Viktorija» aiztrauca tiem garām līdzīgi krītošai zvaigznei, trīs stundu laikā veikdama sešdesmit jūdzes, un apvaldīt šo straujo skrējienu nebija Fērgusona spēkos. ' -