Выбрать главу

— Mēs nevaram apstāties! — viņš teica. — Nav iespē­jams nolaisties! Tuvumā neredz neviena koka, neviena zemes pauguriņa! Vai tiešām atkal būs jāšķērso Sahāra? Nav šaubu, debesis pret mums sazvērējušās!

Tā bezcerīgās dusmās runājot, Fērgusons pēkšņi ievē­roja, ka ziemeļu pusē pretēju gaisa strāvu ietekmē no bieza putekļu mākoņa gaisā paceļas smilšu stabs. Tur plosījās virpūļviesulis, zem smilšu lavīnas bojā gāja kāda karavāna — salauzta, izmētāta, sagāzta. Iztram­dītie kamieļi, valstīdamies smiltīs, neskanīgi, žēli īdēja. No smacējošā smilšu . mākoņa izlauzās kliedzieni un vaidi. Šur tur haosa pavīdēja raibas, košas krāsas drānas, bet pāri visai posta ainai kauca un plosījās viesulis.

Drīz vien smiltis savēlās blīvā masā un, kur vēl nesen bija klajš līdzenums, izauga kustīgs uzkalniņš — milzīgs ieputiņātas karavānas kaps.

Vērojot drausmo ainu, doktors un Kenedijs nobāla; viņi vairs nespēja savaldīt balonu, kas pretēju gaisa strāvu ietekmē virpuļoja, nepakļaudamies nekādām gā­zes izplešanās pakāpēm. Viesulī ierautais aerostats grie­zās galvu reibinošā ātrumā, bet grozs šūpojās uz visām pusēm; nojumē piekārtie instrumenti, atsitoties cits pret citu, draudēja saplīst, spirāliskās caurules saliecās un ik mirkli varēja pārsprāgt, bet ūdens tvertnes dārdēdamas vēlās grozā no malas uz malu; stāvot divu pēdu atsta­tumā viens no otra, abi ceļotāji nevarēja sadzirdēt savas balsis un, krampjaini pieķērušies trosēm, lūkoja turēties pretī negantajam orkānam.

Kenedijs izspūrušiem matiem klusēdams raudzījās vienā punktā'; Fērgusonam draudīgais stāvoklis palīdzēja atgūt ierasto drosmi; ne vaibstiņš viņa sejā nenodeva lielo satraukumu, kad, pēdējoreiz sagriezusies, «Vikto­rija» spēji apstājās negaidītā klusumā. Bija uzvarējis zie­melis, kas tikpat strauji kā no rīta sāka viņus dzīt atpa­kaļ pa noieto ceļu.

—   Kurp tagad mūs nes? — Kenedijs iesaucās.

—   Paļausimies uz providenci, dārgo Dik, es velti to apšaubīju; tā labāk par mums zina, kas darāms; vai ne­redzi — mēs atgriežamies uz tām vietām, kuras vairs necerējām ieraudzīt. v

Tuksnesis, kas vēl pirms dažām stundām bija klajš un līdzens, tagad atgādināja pēc vētras sabangotu jūru; ve-' sela virkne nupat radušos smilšu pauguriņu iezīmējās tuksnesī it kā ceļa rādītāji. Vējš bija spēcīgs, un «Vik­torija» lidoja aizvien tālāk izplatījumā. Tās virziens maz­liet atšķīrās no iepriekšējā, tāpēc deviņos vakarā Čada ezera piekrastes vietā ceļotāju priekšā vēl aizvien iz­pletās tuksnesis.

'Kenedijs pievērsa tam drauga uzmanību.

—   Nav svarīgi, — doktors atbildēja. — Kaut tik mēs varētu pagriezties atkal uz dienvidiem., kaut ceļā gadī- tos Bornu, Vudi vai Kuka, tad mēs nekavējoties nolais­tos kādā no šīm pilsētām.

—   Ja virziens tevi apmierina, tad arī man nav iebil­dumu, — mednieks noteica. — Tomēr, lai dievs dod, ka mums nebūtu jāšķērso tuksnesis kā šiem nelaimīgajiem arābiem! Skats, ko redzējām, bija drausmīgs.

—   Tamlīdzīgi skati šeit atkārtojas bieži, Dik. Ceļotā­jam tuksnesis ir daudz bīstamāks nekā okeāns: tuksnesī draud tās pašas briesmas, kas okeānā, pat noslīkšana, turklāt arī nogurums un smagi zaudējumi.

— Šķiet, ka vējš sāk rimties, — Kenedijs teica, pu­tekļu mākoņi vairs nav tik blīvi, smilšu viļņi kļūst jau zemāki, apvārsnis noskaidrojas.

—   Jo labāk; tagad ar tālskati uzmanīgi pasekosim kat­ram punktam, lai nekas mums nepaiet secen!

—   Par to es parūpēšos, Semjuel, un, tiklīdz saskatīšu kādu koku, tūlīt tev pavēstīšu.

Un Kenedijs ar tālskati rokās nostājās groza priekš­galā.

XXXV nodala

Notikums ar Džo. — Bidiomu cilts sala. — Pielūgsmes ob­jekts. — Nogrimusi sala. — Ezera krastā. — «Čūsku koks». — Ceļojums kājām. — Ciešanas. — Moskīti un skudra*. — Bads. — «Viktorijas» parādīšanās. — «Vikto­rija» atkal nozūd. — Bezcerība. — Purvs. — Pēdējais sauciens.

Kas notika ar Džo- šo veltīgo meklējumu laikā

? Iekritis ezerā un izniris virs līmeņa, Džo vispirms pie­vērsa acis debesīm; «Viktorija» lidoja augstu virs ezera, tā strauji cēlās aizvien augstāk, pakāpeniski samazinā­damās, un pēc īsa brīža, ierauta spēcīgā gaisa strāvā, no­zuda ziemeļu pusē. Džo saprata, ka viņa draugi ir glābti.

«Labi gan, ka sadomāju ielēkt Čada ezerā,» viņš sprieda. «Protams, ja tas ienāktu prātā misteram Kene- dijam, arī viņš nekavējoties darītu to pašu; gluži da­biski — vienam taču jāuzupurējas pārējo glābiņa labā. Tas ir likumsakarīgi.» '

Drošs par abu draugu likteni — Džo sāka pārdomāt • pats savu stāvokli. Viņš peldēja milzīga ezera vidū, tā krastos dzīvoja svešas, varbūt pat ļaunas, mežonīgas cil­tis. Šā iemesla dēļ vien vajadzēja izkulties no briēsmām, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem; bet Džo daudz par to nebēdāja.

Jau pirms kondoru uzbrukuma., — starp citu, viņš at­zina, ka putni izturējušies, kā īstiem plēsoņām pienā­kas, — Džo bija ievērojis pie apvāršņa salu un tagad, atbrīvojies no Hekiem apģērba gabaliem, nolēma to sa­sniegt, izmantojot savas lieliskās peldētāja spējas; piecu sešu jūdžu attālums līdz salai viņam šķita neliela pa­staiga, tāpēc, iekritis ezerā, Džo, ilgi negudrojot, sāka spēcīgiem vēzieniem peldēt taisni uz priekšu.

Pēc pusotras stundas attālums, kas viņu šķīra no salas,' bija ievērojami samazinājies. Bet, jo tuvāk nāca sala, jo neatlaidīgāk Džo vajāja ,.doma, kas sākumā tikai mirkli bija pazibējusi prātā. Viņš zināja, ka ezera krastos mīt aligatori, un šo milzīgo dzīvnieku rijība viņam bija labi pazīstama. i