Par spīti savam ieradumam uzskatīt visu šajā pasaulē notiekošo par dabisku, lāga zēns tomēr nespēja pārvarēt bailes: sazini nu, vai baltā cilvēka gaļa aligatoriem nav īsti pa zobam, — tāpēc viņš tuvojās krastam augstākā mērā piesardzīgi, modri lūkodamies apkārt. Kad līdz zaļo koku ēnām klātajai krastmalai neatlika vairāk par simt jūras asīm, peldētājam pēkšņi uzvēdīja stipra muskusa smaka.
«Tā, lūk! Uzkūlos tam, no kā visvairāk baidījos! Tuvumā ir krokodils,» viņam iešāvās prātā.
Veicīgi ieniris, Džo uzdūrās lielam ķermenim un gar tā zvīņām saskrambāja ādu; nabaga puisis šķita pagalam, tomēr peldēja uz priekšu, cik jaudas; lāgiem spēji izni- ris, viņš aši ierāva krūtīs gaisu un tūlīt pat atkal nozuda dzelmē. Tā neaprakstāmās bailēs, nespēdams tās pārvarēt pat ar savu filozofisko dzīves uztveri, Džo peldēja gandrīz ceturtdaļstundas. Viņam jau šķita, ka aizmugurē klab milzīgi žokļi, grasīdamies viņu sakampt. Viņš centās peldēt pēc iespējas klusāk, taču pēkšņi sajuta, ka viņu kāds satver aiz rokas, pēc tam ap . vidukli.
Nabaga Džo! Pēdējais, kas viņam ienāca prātā, bija doktors Fērgusons. Uzsācis izmisīgu cīniņu, Džo manīja, ka viņu velk nevis uz dzelmi, kur krokodili mēdz aprīt savu laupījumu, bet — gluži otrādi — uz virspusi.
Ievilcis elpu un atvēris acis, Džo ieraudzīja, ka atrodas divu piķa melnu nēģeru rokās. Kaut ko neizprotamu kliedzot, nēģeri stingri turēja viņu ciet.
— Kas tad tas?! — Džo nespēja apspiest izbrīnās saucienu. — Krokodilu vietā nēģeri! Jo labāk, nudien! Bet kā gan šie brašie puiši iedrošinās te peldēt?
Džo nezināja, ka Čada ezera salu un piekrastes melnie iedzīvotāji mierīgi peldas ezerā, kaut gan visapkārt mudž aligatori, — ne velti šīs ezeru amfībijas dēvē par nekaitīgām. Džo, laimīgi izvairījies no vienām briesmām, nesaprata, vai tagad viņam nedraud citas. Nospriedis, ka to rādīs nākotne, viņš, slēpdams savas bailes, ļāva sevi izvilkt krastā — nekas cits taču viņam neatlika.
«Šie cilvēki droši vien ir redzējuši mūsu «Viktoriju» kā briesmīgu rēgu pārlidojam ezeru. Es iekritu ezerā viņu acu priekšā, bet jācer, ka pret būtni, kas atlidojusi no debesīm, viņi izturēsies ar cieņu. Palūkosimies, ko šie iesāks.»
Tā domājot, Džo kopā ar nēģeriem izbrida krastā, kur viņus sagaidīja aurojošs nēģeru pūlis, kurā bija dažāda vecuma abu dzimumu pārstāvji. Džo bija nokļuvis pie bidiomu cilts, kura atšķīrās no citām ar sevišķi tumšu ādas krāsu. Par savu trūcīgo ģērbu viņam nevajadzēja sarkt, jo tieši tāds bija šīs zemes pēdējais modes kliedziens. Pirms Džo atskārta, kur atrodas, viņam kļuva skaidrs, ka te viņu uzskata par dievu. Tas viņam patika, kaut gan atmiņā atausa notikumi Kazehā.
«Jaušu, ka atkal esmu pielūgsmes objekts, varbūt atkal tikšu Mēness dieves dēla godā,» Džo nodomāja. «Lai notiek! Kas vainas tādam amatam, it īpaši, ja trūkst izvēles! Galvenais — jāiegūst laiks. Ja «Viktorija» atkal parādīsies, es, izmantojot jauno stāvokli, nospēlēšu saviem pielūdzējiem lielisku debessbraukšanas ainu.»
Kamēr Džo tā domāja, pūlis viņu ieslēdza aizvien ciešākā lokā, melnie, nokrituši viņa priekšā zemē, auroja, pieskārās viņa rokām, taustīja viņu, kļuva uzmācīgi. Laime, ka viņi neaizmirsa kārtīgi pacienāt savu elku ar rūgušpienu, rīsu grūdeni un medu. Lāga puisis ātri atguva savaldu un, ar baudu tiesādams cienastu, parādīja pielūdzējiem, kā svinīgos gadījumos mielojas dievi.
Kad pienāca vakars, salas burvji, saņēmuši Džo cienīgi pie rokas, aizveda uz būdu, kur sienas viscaur bija noklātas talismaniem. Ieejot būdā^ Džo bažīgi noskatījās uz kaulu kaudzēm ap svēto tempM. Ieslēgts šajā dievu miteklī, viņš varēja mierīgi pārdomāt savu stāvokli.
Visu vakaru līdz pat pusnaktij laukā skanēja svētku dziesmas, bungu rībieni un dzelzs šķindas — afrikāņu ausīm šīs skaņas droši vien likās ļoti jaukas. Tādas mūzikas pavadībā ap svētnīcu nemitējās dejas. Nēģeri korī auroja, kliedza, drudžaini .raustīja ķermeņus, pretīgi vaikstīdami sejas. Džo dzirdēja šo troksni caur niedru būdas sienām; iespējams, ka citādos apstākļos viņš priecātos par dīvaino ceremoniju, kas sarīkota viņam par godu, bet tobrīd viņu māca nelāga bažas. Cenšoties visu uztvert optimistiski, Džo tomēr nespēja atvairīt drūmās, pat muļķīgās domas — viņš šķita pazudis šajā mežoņu zemē. Tādu ceļotāju, kuriem netrūka drosmes šeit ielauzties, nebija daudz. Un tikai retais jio viņiem bija atgriezies dzimtenē. Turklāt vai drīkstēja uzticēties šim pūlim, par kura elku Džo bija kļuvis? Reiz viņš jau pārliecinājās par to, cik nepastāvīga ir slava un gods. Viņš vaicāja sev — vai mežoņiem dievināšana nebeidzas ar dievinātā elka apēšanu?
Par spīti ne visai spožām nākotnes izredzēm, pēc dažu stundu drūmām pārdomām Džo uzveica nogurums un
Čūsku koks
viņš diezgan cieši aizmiga; tā viņš droši vien būtu nogulējis līdz rītam, ja pēkšņi nepamostos no savādas drēgnuma sajūtas.
Pēc brītiņa būdā ieplūda ūdens un, strauji ceļoties, jau sniedzās viņam līdz viduklim.
— Kā to lai saprot? — Džo skaļi iesaucās. — Plūdi, lietusgāze vai spīdzināšana? Goda vārds, es nu gan negaidīšu, kamēr ūdens man smelsies mutē!
Un, ar plecu izlauzis sienu, Džo nonāca… ezera vidū. No salas vairs ne vēsts! Pa nakti tā bija nogrimusi. .Tās vietā viļņojās milzīgais Cada ezers.
«Neizdevīga zeme tās īpašniekiem,» Džo nodomāja un, savicinājis rokas, atkal izmantoja savas peldētāja spējas.