Džo no gūsta bija atbrīvojusi Čada ezerā bieži sastopama dabas parādība; līdzīgā kārtā te bija nogrimušas daudzas salas, šķietami stipras kā klintis, un piekrastes ciltīm pienācās uzņemt cietušos, kuriem bija laimējies paglābties no smagas bojāejas. Šī īpatnā dabas parādība Džo bija sveša, bet viņš nekavējās to izmantot. Ievērojis ezerā peldošu laivu, Džo veikli ielēca tajā. Laiva bija izdobta no rupji aptēsta koka stumbra. Par laimi, tajā atradās pāris airu, un Džo pa diezgan ātro straumi aizpeldēja prom.
«Tagad derētu orientēties,» viņš nodomāja. «Būs jāsauc talkā polārzvaigzne, kas, godīgi pildot savu pienākumu, varbūt neatteiksies norādīt man pareizo virzienu uz ziemeļiem.»
Sev par lielu pārsteigumu Džo ievēroja, ka viļņi viņu nes tieši uz ezera ziemeļu piekrasti, un viņš ļāvās straumei. Ap diviem naktī laiva piestāja pie zemes raga, kas bija apaudzis ar tik asiem meldriem, ka pat filozofam tie neliktos patīkami. Bet krastmalā auga vientuļš koks — it kā tieši tāpēc, lai sniegtu viņam patvērumu. Drošības pēc Džo ierāpās kokā un, snauzdams zaros, sagaidīja rītu.
Gaisma, kā parasti ekvatoriālajos apgabalos, uzausa spēji; Džo pameta acis uz koku, kurā bija pavadījis nakti; ieraugot kaut ko pavisam negaidītu, viņš satrūkās: koka zari no vienas vietas bija aplipuši ar čūskām un hameleoniem; lapas zem rāpuļu ķermeņiem nemaz nebija saskatāmas; šķita, ka tas ir kāds neparasts jaunas sugas koks, kas ražo rāpuļus; pirmo saules staru gaismā koka zaros viss rāpoja un locījās. Džo pārņēma šausmas un riebums, un čūsku šņākoņas pavadībā viņš acumirklī nolēca no koka.
— Lūk, tam nu gan neviens nekad neticēs! — Džo nomurmināja.
Viņš nezināja, ka Fogels savās pēdējās vēstulēs par Čada ezera piekrastes īpatnībām rakstījis: «Rāpuļi tur čum un mudž tādā vairumā kā nekur citur pasaulē.» Pēc šī piedzīvojuma nolēmis turpmāk rīkoties uzmanīgāk, Džo, orientēdamies pēc saules, devās ziemeļaustrumu virzienā. Viņš centās apiet ar līkumu katru būdu, mājeli, zaru telti un alu, vārdu sakot, itin visu, ko vien varēja nosaukt par cilvēka mitekli.
Cik bieži Džo pievērsa acis debesīm! Viņš cerēja tur ieraudzīt «Viktoriju», ko augu dienu bija veltīgi meklējis, nezaudējot ticību, ka doktors viņu nepametīs; lai savu stāvokli uztvertu tik filozofiskā mierā, bija vajadzīga liela rakstura stingrība. Nogurumam pievienojās izsalkums, jo cilvēks nevar atgūt spēkus, pārtiekot vienīgi ,no augu saknēm, serdēm, tādām kā «melē», vai no dumpalmas augļiem; par spīti visam, Džo, pēc paša aplēsēm, todien bija nogājis aptuveni trīsdesmit jūdžu. Asās ezera niedres, dzelkšņainās mimozas un akācijas bija sadurstījušas viņa ķermeni, asiņojošās kājas nežēlīgi sūrstēja, apgrūtinot iešanu gandrīz līdz neiespējamībai. Kad pienāca vakars, Džo nolēma pava"dīt nakti Čada ezera krastā un beidzot atpūtināt gurdos locekļus.
Bet tur viņam uzbruka kukaiņu miriādes, vajadzēja paciest mušu un moskītu" sāpīgos dzēlienus, un zemi tur, burtiski, klāja pūssprīdi garas skudras. Pāris stundu laika no trūcīgā ģērba, kas nelaimīgajam vēl bija mugurā, neatlika ne skrandas, visu aprija kukaiņi. Tā bija briesmīga nakts, kas nogurušajam ceļotājam neļāva ne mirkli aizvērt acis; visapkārt mudžēja plēsīgi zvēri: krūmājā —• mežacūkas un bifeļi, ezerā — visai bīstamie lamantīnu pasugas ažubi; visnotaļ atbalsojās zvēru nakts koncerts. Džo neiedrošinājās pakustēties. Viņa pacietība un miers tikai ar mokām izturēja šo stāvokli. *
Beidzot atausa diena. Džo veicīgi pielēca kājās; nav grūti iedomāties, kāds riebums viņu pārņēma, redzot, cik pretīgam radījumam viņš gulējis blakus, — tas bija krupis. Un vēl kāds! Piecus sprīžus garš, riebīgs, atbaidošs krupis, kas raudzījās viņā platām, izvalbītām acīm. Džo' riebumā sarāvās, nejaukais skats mudināja viņu bēgt: saņēmis visus spēkus, viņš lieliem soļiem metās prom un ienira ezerā. Pelde mazliet remdēja nepatīkamo niezi, ko izraisīja moskītu dzēlieni, un, pakošļājis dažas koku lapas, Džo pašam neizprotamā stūrgalvībā atkal devās ceļā; viņš neprata izskaidrot savu rīcību, taču jauta sevī kādu spēku, kas neļāva krist izmisumā.
Džo sāka mocīt briesmīgs izsalkums: viņa kuņģis tik viegli nesamierinājās ar likteni kā viņš pats; nabaga zēns bija spiests apjozt vēderu ar liānu; labi vēl, ka slāpes dzesēt šeit varēja ik uz soļa, un, atceroties tuksnesī izciestās mokas, Džo jau to vien uzskatīja par laimi, ka šeit netrūka ūdens.
«Kur lai atrod «Viktoriju»?» Džo nemitīgi sev jautāja. «Vējš pūš no ziemeļiem, tātad viņi varētu atgriezties pie ezera. Skaidrs, ka misteram Semjuelam «Viktoriju» no jauna nepieciešams līdzsvarot, bet to viņš varēja paveikt arī vakar, tāpēc ļoti iespējams, ka jau šodien… Bet labāk rīkosimies tā, it kā mums vairs nebūtu lemts redzēties. Un, ja man galu galā izdotos nokļūt līdz kādai lielākai pilsētai ezera piekrastē, tad es nebūtu ļaunākā stāvoklī kā citi ceļotāji, par kuriem doktors ne reizi vien mums stāstījis. Kāpēc es nevarētu izkulties no ķezas līdzīgā ceļā? Velns lai parauj, daži no tiem taču ir atgriezušies dzimtenē! Tātad tikai droši uz priekšu!»
Tā, pats ar sevi sarunādamies, bezbailīgais Džo gāja tālāk un tālāk, līdz pēkšņi meža vidū uzkūlās mežoņu baram. Labi, ka viņš paguva laikus apstāties un nēģeri viņu nepamanīja. Viņi bija pārāk aizņemti, ieziežot savas bultas ar eiforbijas sulu, — tādu nodarbību apkaimes ciltis uzskatīja par ļoti svarīgu un izpildīja kā svinīgu ceremoniju.
. Džo aizturētu elpu noslēpās biezoknī, bet pēkšņi, paskatījies augšup, starp koku galotnēm debesīs pamanīja «Viktoriju» — tā tuvojās ezeram aptuveni simt pēdu augstumā virs Džo galvas. Bet viņš nedrīkstēja rādīties. " Džo acis aizmigloja asaras — nevis vilšanās, bet pateicības asaras: doktors viņu meklēja, viņš nebija pametis savu Džo! Vajadzēja tikai paciesties, kamēr melnie aiziet. Beidzot, kad nēģeri aizgāja, Džo, iznācis no" slēptuves, steidzās uz krastmalu.