Diemžēl «Viktorija» jau bija gabalā. Pārliecināts, ka tā noteikti vēl atgriezīsies, Džo sāka gaidīt. Un tiešām aerostats atkal parādījās, tikai šoreiz vairāk austrumu pusē. Džo metās skriet, māja ar rokām, kliedza… Viss velti! Negantais vējš rāva balonu prom nepārvaramā ātrumā.
Nelaimīgajam pirmo reizi zuda spēks un cērības izglābties.
Kā prātu zaudējis, viņš asiņojošām kājām, sadurstītu, sūrstošu ķermeni soļoja augu dienu līdz pusnaktij. Lāgiem Džo vilkās uz priekšu rāpus, lāgiem uz ceļgaliem. Viņš juta, ka spēki zūd un vajadzēs mirt.
Tā klīstot, Džo beidzot nonāca pie purva, taču uzreiz to neievēroja, jo bija jau satumsis. Pēkšņi iestidzis lipīgās dūņās, viņš izmisīgi pūlējās izrauties, taču manīja, ka purvs viņu pamazām ievelk sevī. Vēl daži mirkļi, un Džo bija iegrimis līdz viduklim.
«Nāve — lūk, tā ir klāt!» viņam iešāvās prātā. «Turklāt briesmīga!»
Džo visiem spēkiem centās atbrīvoties no purva skavām, taču šie pūliņi nelaimīgo gremdēja aizvien dziļāk dūkstīs. Tuvumā neredzēja neviena koka, pat ne niedres, kurai pieķerties … Džo saprata, ka beigas .,, Viņš aizvēra acis.
— Mister Fērguson! Mister Fērguson! Palīgā! — Džo iesaucās. Taču izmisīgais, vientuļais un jau dziestošais kliedziens pagaisa nakts tumsā.
XXXVI nodaļa
Pie apvāršņa kaut kas rēgojas. — Arābu grupa. — Vajāšana. — Tas ir viņš! — Kritiens no zirga. — Nožņaugtais arābs. — Kenedija šāviens. — Manevrs. — Nolaupīšana lidojumā. — Džo glābts.
Kenedijs no sava posteņa groza priekšgalā uzmanīgi vēroja apvārsni.
Pēc brītiņa, pievērsies doktoram, viņš pavēstīja:
— Ja nemaldos, tur kaut kas kustas, bet, vai tie ir cilvēki vai dzīvnieki, noteikt nevaru. Katrā ziņā kustība ir ļoti strauja, ja aiz tiem smiltis vien put.
— Vai tik vainīgs, atkal nav pretvējš, — Semjuels ieminējās, — varbūt jauns viesuļstabs mūs aizraus uz ziemeļiem?
Lai labāk saredzētu, kas notiek tālumā, Fērgusons piecēlās kājās.
— Neticu vis, Semjuel, — Kenedijs iebilda. — Manuprāt, tās ir gazeles vai meža vērši.
— Iespejams, Dik, bet es pat talskati neko īsti nespēju atšķirt, jo līdz turienei būs deviņas vai desmit jūdzes.
— Šā vai tā, Semjuel, es no turienes nenovērsīšu acis; tur notiek kas savāds, un tas mani saista; brīžam šķiet, ka tie būtu kavalērijas manevri. E! Nudien, neesmu maldījies! Tie, bez šaubām, ir jātnieki! Paskaties pats!
Doktors uzmanīgi palūkojās norādītajā virzienā.
— Šķiet, ka tev taisnība, — viņš noteica. Tā būs vai nu arābu, vai tibū nēģeru grupa, viņi auļo mūsu lidojuma virzienā; bet «Viktorijas» ātrums ir lielāks, un mēs viņus drīz panāksim. Pēc pusstundas jātnieki mums būs redzami kā uz delnas, tad izlemsim, ko iesākt.
Kenedijs, atkal pielicis tālskati pie acīm, uzmanīgi vēroja. Jātnieki jau bija saskatāmi skaidrāk. Daži no tiem nošķīrās no kopējā bara.
— Acīmredzot tur notiek manevri vai arī medības, — Kenedijs sprieda. — Rādās, ka šie jātnieki kādu vajā. — Ceļotāji bija ieinteresēti par notiekošo.
— Pacieties, Dik! Tūlīt mēs viņus panāksim un aizlidosim pat garām, ja vien tie nemainīs virzienu; mūsu ātrums ir divdesmit jūdžu stundā, bet tik ātru gaitu neviens zirgs nespētu izturēt.
Atkal pielicis tālskati pie acīm, Kenedijs pēc dažām minūtēm pavēstīja:
— Tie ir arābi, viņi neganti auļo. Es skaidri tos saredzu. Tur būs ap piecdesmit jātnieku. Redzu, kā vējā plīvo viņu burnusi. Tās ir kavalēristu apmācības; priekšgalā jāj vadonis, bet pārējie steidz viņa pēdās.
— Lai būtu kas būdams, Dik, mums no viņiem nav jābīstas, nepieciešamības gadījumā varam acumirklī pacelties augstāk.
— Pag, pag, Semjuel! Tur tomēr, norisinās kas dīvains, — vēl brīdi pavērojis, Diks piemetināja, — nesaprotu, ko tas nozīmē. Viņi nejāj vis ciešās rindās, bet auļo jukjukām ar pilnu jaudu, un tāpēc man šķiet, ka tie nav manevri, bet tur kādam dzen pēdas.
— Vai esi par to pārliecināts, Dik?
— Pilnīgi. Es nemaldos! Tur notiek medības, tikai vajātais ir cilvēks. Tas, kurš jāj priekšgalā, nav nekāds vadonis, bet ir bēglis.
— Bēglis? — Semjuels satraukts atkārtoja.
— Tieši tā.
— Neizlaid viņus no acīm! Nogaidīsim!
Pēc trim četrām jūdzēm «Viktorija» bija sasniegusi apbrīnojamā ātrumā auļojošos jātniekus.
— Semjuel! Semjuel! — Kenedijs trīcošā balsi iesaucās.
— Kas tev kait, Dik?
— Vai tā ir halucinācija? Vai tas maz iespējams?
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Pagaidi!
Un mednieks no jauna pielika tālskati pie acīm, iepriekš ātri noslaucījis stikliņus.
— Nu, ko tu tur saskati? — doktors vaicāja.
— Tas ir viņš, Semjuel!
— Viņš?! — doktors iesaucās. '
Šis sauciens izteica visu, minēt vārdu nebija vajadzības.
— Viņš jāj gandrīz simt pēdu vajātājiem pa priekšu. Viņš bēg no tiem.
— Nav šaubu, tas ir Džo! — doktors nobālis sacīja.;
— Tā auļojot, viņš mūs nepamanīs.
— Gan paiaanīs, — samazinot degļa liesmu, Fērgusons atteica.
— Bet kā?
— Pēc piecām minūtēm mēs būsim piecdesmit pēdu augstumā un piecpadsmit minūšu laikā lidosim tieši virs viņa.
— Vajag brīdināt viņu ar šāvienu.