— Nē, nevajag, jo griezties atpakaļ būtu par vēlu, ceļš viņam nogriezts.
— Ko tad lai iesāk?
— Jānogaida.
— Jānogaida? Bet arābi?
— Mēs viņus panāksim, aizsteigsimies garām. Atlikušas vēl divas jūdzes, pat mazāk, kaut tikai Džo zirgam pietiktu izturības!
— Augstais dievs! — Kenedijs iekliedzās.
— Kas notiek?
Izmisīgais kliedziens Kenedijam bija izlauzies, redzot Džo krītam no zirga; turpat bija nogāzies arī putās nodzītais zirgs.
— Džo mūs pamanījis! — doktors iesaucās. — Ceļoties kājās, viņš māj mums ar roku.
_ — Tūlīt, tūlīt viņu sagrābs arābi! Ko viņš vēl gaida? A! Bravo! Tas ir vareni! — mednieks nespēja valdīties.
Pēc kritiena steidzīgi piecēlies, Džo veikli kā pantera pašāvās sāņus, kad viens no arābiem ātri piejāja viņam klāt; žigli uzlēcis arāba zirgā no pakaļpuses, Džo trīcošām rokām aptvēra sava vajātāja kaklu, ar dzelžainiem pirkstiem nožņaudza viņu, nometa zemē un mežonīgā ātrumā aizauļo ja.
Gaisu, satricināja arābu skaļie kliedzieni; neganti vajājot bēgli, jātnieki nebija ievērojuši «Viktoriju», kas lidoja ne vairāk kā trīsdesmit pēdu augstumā — ap pieci simti pēdu atstatumā no viņiem; arābi bēgli jau bija gandrīz panākuši.
Viens no jātniekiem strauji tuvojās Džo, grasīdamies uzdurt viņu uz pīķa, bet Kenedija vērīgā acs notēmēja un drošā roka ar lodi notrieca arābu smiltīs. Džo nelikās manām pat šāviena troksni. Ieraudzījuši «Viktoriju», puse no arābiem nolēca no zirga un pieplaka ar seju pie zemes, kamēr pārējie turpināja vajāt Džo.
— Un ko dara Džo? — Kenedijs iesaucās. — Pat nedomā apstāties!
— Viņš rīkojas prātīgi, Dik. Es viņu saprotu. Viņš aulekšo tajā virzienā, kurā lidojam mēs. Viņš paļaujas uz mūsu atjautību. Tas tik ir gudrinieks! Tūlīt mēs viņu nocelsim arābiem no deguna. Līdz viņam vairs nav ne divi simti soļu.
— Ko tagad darīt? — Kenedijs vaicāja.
— Liec nost šauteni!
— Klausos! — nolikdams ieroci, mednieks atbildēja.
— Vai esi spējīgs noturēt rokās simt piecdesmit mārciņu balasta?
—- Pat vairāk.
Pietiks ar to pašu.
Un Fērgusons apkrāva Kenediju ar smilšu maisiem.
— Ej nostājies groza priekšgalā un esi gatavs vienā rāvienā aizmest visu balastu pār bortu. Tikai zvēri pie savas dzīvības, ka nedarīsi .to pirms manas pavēles!
— Par to neuztraucies!
-- Citādi mēs neuzķersim Džo un viņš aizies bojā.
— Vari uz mani paļauties.
«Viktorija» tobrīd jau atradās virs jātnieku galvām, viņi auļoja Džo pēdās, cik jaudas. Nostājies groza priekšgalā, doktors atritināja zīda kāpnītes, lai īstā brīdī nomestu tās lejā, Džo turējās aptuveni piecdesmit pēdu
Džo iecelšana aerostatā
attālumā no vajātājiem. «Viktorija» aizlidoja tiem garām.
— Uzmanību! —-. Fērgusons Kenedijam uzsauca.
— Esmu gatavs!
— Uzmanies, Džo! — nomezdams pār bortu kāpņu
galu, kas, atduroties smiltīs, sacēla veselu putekļu mākoni, doktors skaļi uzsauca;
Sadzirdējis viņa saucienu, Džo, zirgu neapturēdams, atskatījās, kāpnītes viņam tuvojās, un, tiklīdz viņš tām pieķērās, doktors Kenedijam pavēlēja:
— Met!
— Darīts!
Atbrīvojusies no balasta, kas bija smagāks par Džo, «Viktorija» acumirklī uzlidoja simt piecdesmit pēdu augstumā.
Džo turas stingri, pieķēries kāpnītēm, kaut gan «Viktorija» vējā stipri šūpojas, tad, pamājis neaprakstāmu atvadu sveicienu arābiem, viņš veikli kā akrobāts uzrāpjas pa kāpnītēm un sasniedz savus draugus, kuri slēdz viņu savos apkampienos. Arābiem izlaužas pārsteiguma un dusmu kliedzieni. Izrāvis bēgli no viņu rokām, lidojošais briesmonis ātri nozūd tālumā.
— 'Mister Semjuel! Mister Dik! — tas ir vienīgais, ko Džo spēj izteikt.
Saviļņojumā un pagurumā viņš paģībst, kamēr Kenedijs vai traks aiz prieka kliedz:
— Glābts! Viņš ir glābts!
— Kā gan citādi, — atguvis parasto aukstasinību, doktors Fērgusons nosaka.
Džo bija gandrīz kails; asinīm notraipītās rokas, zilumiem klātais ķermenis — viss liecināja, ko viņš izcietis. Pārsējis Džo ievainojumus, doktors noguldīja viņu nojumē.
Pēc brīža atguvis samaņu, Džo palūdza glāzīti degvīna, ko doktors neliedza, jo Džo nebija tāds kā citi, viņu vajadzēja ārstēt ar īpašiem paņēmieniem. Iedzēris degvīnu, Džo sirsnīgi spieda draugiem rokas un grasījās uzsākt savu piedzīvojumu stāstu. Bet draugi neļāva viņam runāt, ūn drosmīgais puisis cieši iemiga; miegs viņam bija ļoti nepieciešams.
Pēc tam, atkal ierauta spēcīgā vēja plūsmā, «Viktorija» mazliet novirzījās uz rietumiem, pārlidoja dzelkšņu krūmiem apaugušo tuksneša pierobežu un oāzes, kur orkāns bija saliecis vai izrāvis ar saknēm palmas; tā aizlidojuši gandrīz divi simti jūdžu no tās vietas, kur bija nolaupīts Džo, ceļotāji pievakarē sasniedza desmito meridiānu.
XXXVII nodaļa
Lidojums rietumu virzienā. — Džo atmoda. — Stūrgalvība. — Taželela. — Kenedija bažas. — Lidojums ziemeļu virzienā. — Nakts Agadesas tuvumā.
Naktī pēc vētrainās dienas vējš norima un «Viktorija», ar enkuru ieāķējusies lielas sikomores galotnē, mierīgi nostāvēja līdz rītam. Doktors un Kenedijs pārmaiņus stājās sargpostenī, kamēr Džo divdesmit četras stundas nogulēja ciešā miegā.
— Lūk, kādas zāles viņam nepieciešamas, — Fērgusons sacīja, — pati daba rūpējas par viņa veselību.
No rīta atkal sacēlās diezgan spēcīgs, taču brāzmains vējš; tas «Viktoriju» nesa no ziemeļiem uz dienvidiem, bet pēdīgi sāka dzīt rietumu virzienā.
Fērgusons pēc kartes noteica, ka zem viņiem atrodas Damergu karaļvalsts pakalni — ļoti auglīga zeme, kur iedzīvotāji dzīvo vieglās niedru vai zaru būdās. Apstrādātajos laukos redzēja ne visai augstās sastatnēs sakrautu labību — tādā veidā labību te pasargāja no lauku pelēm un termītiem.