Drīz vien aeronauti sasniedza Zinderu. Šo pilsētu viegli varēja pazīt pēc plašā sodu izpildīšanas laukuma; tā vidū slējās «nāves koks», ko nemitīgi apsargāja bende, un ikviens, kurš iegāja šī,briesmīgā koka pavēnī, nekavējoties tika pakārts.
Ieskatījies kompasā, Kenedijs ar zināmām bažām teica:
— Rādās, kā vējš mūs atkal rauj uz ziemeļiem.
— Un tad? Mēs taču neļaunotos, ja mūs turp aiznestu. Tik izdevīgos laika apstākļos nav noticis neviens ceļojums. ,
— Turklāt ceļotāju veselība nevainojama, — pacēlis nojumes aizkara malu un pabāzis laukā smaidīgo seju, Džo piebilda.
— Skat, mūsu brašais draugs un glābējs pamodies! — mednieks iesaucās. — Kā jūties, Džo?
— Lieliski, — Džo atbildēja, — pavisam lieliski! Tik labi nekad vēl neesmu juties. Nekas tā neuzmundrina kā maza izpriecu pastaiga pēc peldes Čada ezerā! Vai nav tiesa, mister Semjuel?
— Tu gan esi nelabojams! — saņēmis Džo roku, Fēr- gusons sacīja. -— Sagādāji mums pamatīgu satraukumu un bažas.
— Bet jūs? — Džo atcirta. — Vai domājat, ka man jūsu dēļ nebija nekādu bažu? Varat lepoties — es jūsu abu likteņa dēļ trīcēju bailēs.
— Ja tu visu tā sagrozīsi, Džo, mēs nespēsim saprasties. -
— Pēc kritiena ezerā mūsu Džo nemaz nav mainījies, — Kenedijs piebilda.
— — Draugs, tu pierādīji vislielāko pašaizliedzību, kas mūs izglāba. Ja «Viktorija» iekristu ezerā, tā būtu neglābjami pagalam.
— Bet, ja pašaizliedzība, kā jums labpatika nosaukt manu tenterisko ievelšanos ezerā, izglāba jūs, tad jāpiebilst, ka jūs savukārt izglābāt mani, — vai mēs visi -trīs atkal neesam kopā sveiki un veseli? Tātad neviens no mums nav pelnījis pārmetumus.
— Šo gudrinieku nav iespējams aizrunāt, — Kenedijs iesaucās.
— Pareizākais saprašanās veids, — Džo piemetināja,
— nekad vairs notikušo nepieminēt. Kas darīts — padarīts. Labi vai slikti — nav vērts par. to runāt.
— Ak, tu stūrgalvi! — doktors smejoties noteica.
— Labāk pastāsti savus piedzīvojumus!
— Ja vēlaties, labprāt. Bet vispirms man gribētos uzcept kādu treknu z;osi, jo redzu, ka misters Diks nav velti zaudējis laiku.
— Tev taisnība, Džo.
—_Labi. Mēs tūlīt pārbaudīsim, kā.eiropiešu kuņģī jūtas Āfrikas putni.
Zosi apcepa uZ degļa liesmas, un draugi ar gardu muti to tūlīt pat notiesāja. Džo nebija ēdis vairākas dienas un tāpēc, protams, saņēma lauvas tiesu. Izdzēris groku, viņš sāka stāstīt savus piedzīvojumus. Džo runāja ar zināmu saviļņojumu, kaut gan, kā parasts, uz visu raudzījās no filozofiskā viedokļa. Dzirdot, ka krietnajam kalpam vairāk rūpējusi saimnieka, nevis paša dzīvība, Fēr- gusons neviļus paspieda viņam roku. Kad Džo pastāstīja, kā nogrimusi sala, uz kuras dzīvojusi bidiomu cilts, doktors paskaidroja, ka Čada ezerā tā esot bieži novērojama parādība.j
Beidzot Džo savā stāstā nonāca līdz tam, ka iestidzis purvā un sācis izmisīgi kliegt.
-— Man šķita, ka esmu pagalam, — viņš teica. — Pēdējais, ko iedomājos, bijāt jūs, mister Semjuel. Pēc tam es vēlreiz mēģināju izrauties no purva. Kādā veidā? Pats vairs neatminu, biju tikai nolēmis cīnīties līdz pēdējam. Tad pēkšņi tuvumā ieraugu .,. vai varat iedomāties, ko? Svaigi nogrieztu troses gabalu; saņēmis visus spēkus, kaut kā pievelkos tam klāt, paraustu to, bet tas nekust no vietas; es vēlreiz mēģinu trosi aizsniegt un, lūk, pēkšņi atdūros uz cieta pamata. Bet troses galā redzu enkuru! … Jā, mister Semjuel, ja jums nav iebildumu, šo enkuru ar pilnām tiesībām varu nosaukt par savu glābšanas riņķi. Es acumirklī to pazinu. Tas bija viens no «Viktorijas» enkuriem. Tātad jūs bijāt apmetušies šajā vietā. Troses stāvoklis norādīja man virzienu, kurā esat aizlidojuši, un, vēlreiz saņēmis spēkus, es izrāvos no staignāja. Manī atgriezās spars un apņēmība, un es ilgi soļoju nakts tumsā, turēdamies pa gabalu no ezera. Beidzot nonācu milzīga meža malā. Tur ganījās zirgi. Gadās taču dzīvē, ka pret savu gribu esi spiests iemācīties jāt, vai nav tiesa? Un tā es, nezaudējot ne mirkli, uzlēcu vienam no četrkājainajiem lopiņiem mugurā un aizauļoju ziemeļu- virzienā. Nestāstīšu jums par pilsētām un ciematiem, kurus neredzēju, jo no tiem vairījos. Es auļoju pāri apsētiem laukiem, lēcu pāri krūmiem un žogiem, trencu savu zirgu, mudināju pārvarēt šķēršļus… Beidzot nonācu pie apstrādāto zemju galējās robežas. Manā priekšā izpletās tuksnesis. «Lieliski!» es nodomāju. «Tieši tas man vajadzīgs. Te vismaz labāk saskatīšu to, kas tuvumā un tālumā.» Es vēl aizvien cerēju kuru katru mirkli ieraudzīt «Viktoriju» meklējot mani piekrastē. Bet no «Viktorijas» nebija" ne vēsts. Tā, auļojot stundas trīs, es negaidot muļķīgi uzkūlos arābu apmetnei. Un nu tik sākās vajāšana! Zināt, mister Kenedij, ja mednieks pats nekad nav bijis vajāts upuris,, tad viņš nemaz nesaprot, ko īsti nozīmē medības. Tomēr izmēģināt to es neieteiktu nevienam. Un, kad mans nodzītais zirgs, vairs neturēdamies kājās, krīt un es tam līdzi, vajātāji mani panāk, bet es veikli no mugurpuses uzlēcu kāda arāba zirgā. Lai šis cilvēks man piedod, ka biju spiests viņu nožņaugt, kaut gan neko ļaunu viņam nevēlēju. Tobrīd pamanīju jūs. Turpmākais jums jau zināms. «Viktorija» sekoja man pa pēdām, un jūs uztvērāt mani lidojumā kā jātnieks apli. Sakiet — vai, paļaujoties uz jums, es nerīkojos pareizi? Redzat, saimniek, cik viss bija vienkārši un saprotami. Nekas dabiskāks nav iedomājams. Un, ja vien vajadzēs, es jūsu dēļ katrā laikā būšu gatavs sākt visu no gala. Bet tagad, kā jau jums teicu, saimniek, — par to vispār nav vērts vairs runāt.