— Dārgais Džo, — doktors aizkustināts sacīja, — uzticēdamies tavai atjautībai un veiklībai, mēs neesam maldījušies.
— Nieki, ser, vajag tikai sekot notikumu gaitai, tad no katras ķezas izkulsies sveikā. Kā redzat, pati drošākā izeja — visu uztvert kā pašu par sevi saprotamu.
Kamēr Džo klāstīja savus piedzīvojumus, «Viktorija» bija paguvusi veikt milzu attālumu. Pēc neilga laika Kenedijs pavēstīja, ka pie apvāršņa rēgojas pilsētas celtnēm līdzīgi silueti. Palūkojies kartē, doktors pārliecinājās, ka tā ir neliela Damergu valsts pilsētiņa Taželelā.
— Mēs atkal ejam pa doktora Barta noieto ceļu, — viņš paskaidroja. — Tieši šeit viņš šķīrās no saviem ceļabiedriem Ričardsona un Overvega. "Pirmajam vajadzēja doties uz Zinderu, otram — uz Maradi, un, ja atceraties, ko jums stāstīju, — Bārts vienīgais no šiem trim ceļotājiem atgriezās Eiropā.
— Tātad mēs dodamies tieši uz ziemeļiem? — pētīdams kartē «Viktorijas» ceļa virzienu, mednieks vaicāja.
— Tieši tā, dārgo Dik.
— Un tas tev nesagādā bažas?
— Bažas?
— Šis ceļš taču ved uz Tripoli, un mums atkal vajadzēs pārlidot tuksnesi.
— O, tik tālu mēs vairs neaizlidosim, tā es vismaz ceru.
— Un ķur tu domā apstāties, Semjuel?
— Saki, "Dik, — vai nebūtu interesanti nolaisties Timbuktā?
— Timbuktā?
_ — Bet, protams! — iesaucās Džo. — Vai, apceļojot Āfriku, drīkst nenolaisties Timbuktā?
— Vai zini, Dik, tu būsi piektais vai sestais eiropietis, kurš redzēs šo noslēpumaino pilsētu, — doktors piebilda.
— Labi! Lidosim uz Timbuktul
— Kaut tik mēs nokļūtu starp septiņpadsmito un astoņpadsmito paralēli, gan tad tur atrastos labvēlīgs ceļavējš, kas mūs aiznestu uz rietumiem.
— Tev taisnība, — mednieks piekrita. — Tikai saki — cik tālu mums vēl jālido ziemeļu virzienā?
— Vismaz simt piecdesmit jūdžu.
— Tādā gadījumā es mazliet pagulēšos, — Kenedijs pavēstīja.
— Bez šaubām, atpūtieties, mister . Dik! — Džo iesaucās. — Arī jūs, saimniek, sekojiet mistera Kenedija piemēram; jums abiem nepieciešama atpūta;' nakti nomodā mani sargājot, abi esat pamatīgi nomocījušies.
Mednieks apgūlās nojumē, bet Fērgusons, kurš tik viegli nogurumam nepadevās, palika novērošanas postenī.
Pēc trim stundām «Viktorija» milzīgā ātrumā pārlidoja akmeņainu apgabalu, kuru šķērsoja augsta granīta kalnu grēda, dažviet kailās smailes sniedzās pat četri tūkstoši pēdu augstumā; akāciju, mimozu un dateļpalmu mežos neparasti strauji auļoja žirafes, lēkāja antilopes un strausi; šķita, ka pēc tuksneša neauglības daba šeit cenšas atgūt nokavēto. Šī zeme piederēja kēlua ciltij, kuras pārstāvji, tāpat kā viņu nežēlīgie kaimiņi tuaregi, paraduši aizklāt seju ar kokvilnas drānu.
Desmitos vakarā, pēc lieliska divsimt piecdesmit jūdžu pārlidojuma, «Viktorija» apstājās virs lielas pilsētas. Mēnesnīcas gaismā varēja saredzēt, ka tā pa pusei sa- gruvusi. Šur tur mēness apspīdēja mošeju smailos torņus; doktors pēc zvaigznēm noteica, ka «Viktorija» lido virs Agadesas.
Šī pilsēta, kas senos laikos bijusi ievērojams tirdzniecības centrs, sākusi drupt jau tad, kad to apmeklēja doktors Bārts.
Tumsā neredzama — «Viktorija» piezemējās plašā prosas laukā pāris jūdžu uz ziemeļiem no Agadesas.
Nakts pagāja samērā mierīgi; ap pieciem no rīta,^kad uzausa gaisma, viegls vējš «Viktoriju» jau nesa uz° rietumiem, ar nelielu novirzi uz dienvidiem.
Fērgusons pasteidzās izmantot šo labvēlīgo apstākli. «Viktorija» strauji pacēlās augstāk un pa garu saules staru celiņu aizlidoja tālē. ,
XXXVIII nodala
Straujš pārlidojums. — Piesardzīgi lēmumi. — Karavānas. — Nemitīgās lietavas. — Gao. — Nigēra. — Gold- berijs, Zofruā, Greijs, Mungo Pārks, Lengs, Renē Kaijē, Klaperions, Džons un Ričards Lenderi.
17. maija diena aizritēja mierīgi, bez jebkādiem incidentiem. Bija atkal klāt tuksnesis. Mērens vējš nesa «Viktoriju» uz dienvidrietumiem, nenovirzot to ne pa labi, ne pa kreisi. Tās ēna smiltīs slīdēja kā pa taisni.
Pirms izlidošanas doktors bija prātīgi parūpējies par jaunām ūdens rezervēm, viņš neticēja, ka apgabalā, ko apdzīvo tuaregi, būs iespējams nolaisties. Plakankalne, kas pacēlās tūkstoš astoņi simti pēdu virs jūras līmeņa, dienvidu pusē pakāpeniskiN pazeminājās. Šķērsojusi karavānu iemīto ceļu, kas no Agadesas ved uz Murzuku, un nolidojusi šai dienā simt astoņdesmit jūdzes, «Viktorija» vakarā sasniedza 16° ziemeļu platuma un 4°55' austrumu garuma.
Džo augu dienu noņēmās ar atlikušā medījumā apstrādi — laika trūkuma dēļ tā pagaidām bija veikta pavirši. Vakariņās viņš pasniedza uz iesma apceptas garšīgas slokas. Vējš bija labvēlīgs, un doktors nolēma lidot visu nakti, jo augošais mēness bija pietiekami spožs. «Viktorija», šajās nakts stundās veikdama gandrīz sešdesmit jūdžu, lidoja pieci simti pēdu augstumā tik mierīgi, ka neiztraucētu pat trauslāko bērna miegu.
Svētdienas rītā vējš atkal bija mainījis virzienu. Tagad tas aerostatu nesa uz ziemeļrietumiem; šur tur lidinājās kraukļi, bet pie apvāršņa — vesels bars maitas liju, kuras, par laimi, «Viktorijai» netuvojās.
Šie putni ceļotājiem atsauca atmiņā tikšanos ^ar kon- doriem, un Džo paslavēja doktoru par viņa izgudrojumu — diviem gaisa balona apvalkiem.
— Kas ar mums notiktu, — Džo teica, — ja «Viktorijai» būtu bijis tikai viens apvalks? Otrs mums nozīmē to pašu, ko kuģa glābšanas laiva. Avārijas gadījumā ar to vienmēr var glābties.
— Tev taisnība, draugs, taču jāatzīst, ka mana «glābšanas laiva» modina bažas.
— Ko tu ar to gribi teikt? — Kenedijs iejaucās sarunā^
'— Mūsu jaunā «Viktorija» neatsver veco; pats nesaprotu, kāpēc: vai nu apvalka audekls pārāk daudz cietis, vai arī karstās caurules vietām izkausējušas guta- perču — šā vai tā, bet zināmu gāzes zudumu aerostatā esmu konstatējis. Pagaidām tas ir nenozīmīgs, un tomēr ar. to jārēķinās. «Viktorija» nemitīgi tiecas slīdēt uz leju, un, lai noturētos vajadzīgajā augstumā, nepieciešams nemitīgi karsēt gāzi.