— Sasodīts! — Kenedijs iesaucās. •— Nav taču nekādas iespējas balonu izlabot.
— Tā tas patiešām ir, dārgo Dik. Lūk, kāpēc mums noteikti jāpasteidzas un jāvairās apstāties naktī.
— Vai piekraste vēl tālu? — Džo pavaicāja.
— Kāda piekraste, manu zēn? Ko varam zināt, kurp gadījums mūs aiznesīs! Vienīgais, ko varu pateikt, ■— līdz Timbuktai vēl atlikušas četri simti jūdzes rietumu virzienā.
— Un pēc cik ilga laika mēs tur nokļūsim?
— Ja vējš būs labvēlīgs, ceru, ka mēs šo pilsētu sasniegsim otrdien pievakarē.
— Tātad mēs tur nokļūsim ātrāk nekā, lūk, tie? — norādot uz kamieļiem un cilvēkiem, kas vilkās tuksnesī, Džo vaicāja.
Noliekušies pār bortu, Fērgusons, un Kenedijs ieraudzīja bezgala garu karavānu; tajā bija vairāk nekā piecdesmit kamieļu, kuri ar pieci simti mārciņu smagu kravu uz muguras devās no Timbuktas uz Tafilaletu; kamieļu saimnieki ar to pelnīja divpadsmit zelta mutkalus, proti, simt divdesmit-piecus frankus; kamieļiem zem astes bija piesieti nelieli maisiņi izkārnījumiem, kas ir vienīgais kurināmais materiāls tuksnesī.
Tuaregu kamieļus uzskata par vislabākajiem, tie spēj izturēt no trim līdz septiņām dienām bez dzeršanas un divas dienas bez ēšanas; kamieļi ir ātrāki par zirgiem un ļoti gudri paklausa kabīra — karavānas vadoņa pavēlēm. Šajā apkaimē kamieļus dēvē par «megari».
Kamēr doktors biedriem klāstīja šos sīkumus, viņi ar interesi vēroja vīru, sievu un bērnu pūli, kas tik tikko vilkās uz priekšu pa plūstošajām, irdenajām smiltīm, kuras tikai šur tur aizturēja dzelkšņi, nīkulīga, izkaltusi zāle vai. sīki krūmiņi. Vējš tūlīt aizslaucīja karavānas pēdas.
Džo vaicaja, kā arābi spēj orientēties tuksnesī un atrast tur akas.
— Daba_ viņus apveltījusi ar apbrīnojamām orientēšanās spējām, — Fērgusons paskaidroja. — Kur eiropietis būtu apmaldījies, tur arābs tiek galā bez grūtībām. Lai orientētos un droši soļotu uz priekšu, viņiem pietiek ar niecīgu akmentiņu, zāļu kušķīti vai pat smilšu krāsu; naktī viņus vada polārzvaigzne; viņi nenosoļo vairāk kā divas jūdzes stundā un atpūšas svelmainajā dienas vidū; tātad varat iedomāties, cik ilgs laiks karavānai nepieciešams, lai Sahāras tuksnesī noietu pāri par deviņsimt jūdzēm.
Bet * tad «Viktorija» nozuda pārsteigto, arābu acu priekšā — viņi droši vien apskauda tās ātrumu. Vakarā aerostats šķērsoja 2°20/ austrumu garuma, bet naktī aizlidoja vēl par vienu grādu tālāk.
Pirmdien laiks pilnīgi mainījās, sākās lietusgāzes; ar tām vajadzēja cīnīties, jo tādos apstākļos palielinājās balona un groza svars. Ar nemitīgajām lietusgāzēm bija izskaidrojama daudzo purvu un muklāju rašanās šajā apvidū; toties daba šeit atkal bija krāšņa, ar mimozām, baobabiem un tamarindiem bagāta.
Tā bija Sonraī zeme, kur ciematos būdu jumti atgādināja ačgārni uzliktas armēņu cepurītes; kalnus te redzēja reti, toties pakalnu bija daudz, starp tiem izpletās ielejas vai ūdens krātuves, pār kurām lidinājās purva slokas un pērļu vistiņas; šur tur ceļus nogrieza nevaldāmās straumes; iedzīvotāji tās šķērsoja, turoties pie liānām, kuras vijās no koka uz koku; mežus aizstāja džungļi, kuros netrūka aligatoru, nīlzirgu un degunradžu.
— Drīz vien mēs redzēsim Nigēru, —• doktors pavēstīja, — lielo upju tuvumā dabas raksturs mainās. «Kustīgie ūdens ceļi», kā tos pamatoti devē, vispirms nes līdzi veģetāciju, pēc tam civilizāciju. Tā Nigēras krastos radušās divi tūkstoši pieci simti jūdžu garajā distancē izkaisītās Āfrikas ievērojamākās pilsētas.
— Pag, man atmiņā ataust stāsts par to naivo jūsmo- tāju, kurš slavējis providenci, kas ar gudru ziņu visām galveiīajām upēm lēmusi plūst cauri lielajām pilsētām.
Ap dienas vidu «Viktorija» šķērsoja Gao — mazu pilsētiņu ar visai nožēlojamām būdelēm; senāk tā bijusi ievērojama galvaspilsēta,
— Tieši šeit, Fērgusons sacīja, — atceļā no Tim- buktas doktors Bārts šķērsojis Nigēru. Nīlas sāncense Nigēra senatnē bijusi slavena upe, kurai māņticīgie iezemieši piedēvējuši dievišķu izcelsmi; tāpat kā Nīla, arī tā allaž saistījusi ģeogrāfu uzmanību; Nīlas un jo vairāk Nigēras izpēte prasījusi ne mazums cilvēku upuru.
Nigēras krasti atrodas tālu viens no otra, tās straujie ūdeņi plūst uz dienvidiem; taču aerostats ceļotājus rāva tik ātri uz priekšu, ka viņi gandrīz nepaguva pavērot upes gleznainos krastus.
— Gribēju jums daudz stāstīt par šo upi, — Fērgusons sacīja, — bet esam no tās jau pārāk attālinājušies. Nigēra, kas ir gandrīz tikpat gara kā Nīla, veic milzu distanci ar dažādiem nosaukumiem — Džoliba, Maijo, Egi- reja, Kvorra un vēl citiem. Visi šie dažādie nosaukumi to zemju valodās, kuras Nigēra šķērso, nozīmē vienu un to pašu — «upe».
— Vai doktors Bārts arī izstaigājis šo ceļu? — Kenedijs vaicāja.
— Nē, Dik. Pametis Čada ezeru, Bārts apmeklēja Bornu zemes ievērojamākās pilsētas un šķērsoja Nigēru pie Saijas, četrus grādus zemāk par Gao; viņš izpētīja tās zemes, kuras Nigēra ieslēgusi savā līkumā, un pēc astoņu mēnešu jauna smaga gājiena Bārts nonāca Timbuktā; toties mums ar tik strauju, labvēlīgu ceļavēju šim nolūkam būs vajadzīgas tikai trīs dienas vai pat vēl mazāk.
— Vai Nigēras iztekas avoti ir atklāti? — Džo gribēja zināt.
— Sen jau, — doktors atbildēja. — Nigēras un tās pieteku izpēte saistījusi neskaitāmas ekspedīcijas, galvenās no tām varu jums nosaukt. Adamšons, pētīdams šo upi no 1749. līdz 1858. gadam, nonāca Gorē; Goldbe- rijs un Žofruā no 1785. līdz 1788. gadam pētīja Sene- gambijas tuksnešus un ielauzās mauru zemē, kur tika nogalināts Sonjē, Brisons, Adamss, Rilejs, Košlē un daudzi citi. Viņus nomainīja Valtera,. Skota draugs slavenais Mungo Pārks — arī viņš bija skots. 1795. gadā Londonas «Afrikāņu asociācijas»^, uzdevumā Mungo Pārks sasniedz Bambaru, nonāk līdz Nigērai, tad, kopā ar kādu vergu tirgotāju nogājis piecsimt jūdžu, izpētī Gambijas upes piekrasti un 1797. gadā atgriežas Anglijā; 1805. gada 30. janvārī Mungo Pārks ar savu svaini Andersonu, zīmētāju Skotu un strādnieku grupu atkal ceļo uz Āfriku; viņš ierodas Gorē, no kurienes, līdzņemot trīsdesmit piecu zaldātu vienību, dodas ceļā un 19. augustā atkal nonāk Nigēras krastos, bet tad jau no četrdesmit eiropiešiem dzīvi palikuši tikai vienpadsmit — tam par cēloni ir pārgurums, zaudējumi, sadursmes ar iezemiešiem, nelabvēlīgie laika apstākļi un neveselīgais klimats. 16. novembrī Mungo Pārka sieva saņem viņa pēdējās vēstules, bet gadu vēlāk kāds iezemiešu tirgonis apliecina, ka 23. decembrī nelaimīgā ceļotāja laiva iegāzušies Nigēras ūdenskritumā, bet Mungo Pārku pašu sagūstījuši un noslepkavojuši iezemieši.