—- Vai šā ceļotāja briesmīgais gals neapturēja pētniekus?
— Gluži otrādi, Dik. Līdz ar to radās jauns uzdevums — ne vien izpētīt upi, bet arī sameklēt Mungo Pārka pētījumu materiālus. 1816. gadā Londonā gatavojās ekspedīcija, kurā piedalījās majors Grejs; nonākusi Senegālā, • ekspedīcija ielauzās Futadžalonā un, neilgi padzīvojusi starp nēģeru ciltīm, bez jebkādiem panākumiem atgriezās Anglijā. 1822. gadā majors Lengs izpētīja to Rietumāfrikas daļu, kas robežojas ar angļu kolonijām, un tieši viņš pirmais atklāja Nigēras izteku; kā viņa materiāli liecina, milzīgās upes iztekas avots nav platāks par nepilnām divām pēdām.
— Tātad tam var viegli tikt pāri! —Džo piezīmēja.
— Viegli? O, nē! —- doktors iebilda. — Pastāv sens ticējums, ka ikviens, kas mēģina lēkt pāri šim avotam, tiek spēji ierauts dzelmē, bet tas, kurš vēlas pasmelt avota ūdeni, — it kā ar neredzamu roku atgrūsts.
— Vai šo ticējumu drīkst arī apšaubīt? — Džo vaicāja.
— Kāpēc gan ne? Piecus gadus vēlāk majoram Lengam vajadzēja doties cauri Sahārai uz Timbuktu, taču dažas jūdzes augstāk viņu nožņaudza uledslimani, kuri ar varu gribēja uzspiest viņam musulmaņu ticību.
— Vēl viens upuris! — mednieks piezīmēja.
-— Tā gan, bet tad kāds uzņēmīgs jauneklis ar nelielu kapitālu uzsāka vienu no mūsdienu neparastākajiem ceļojumiem: tas bija francūzis Renē Kaijē. Pēc vairākiem mēģinājumiem 1819. un 1824. gadā viņš 1827. gada 19. aprīlī atkal devās ceļojumā, izejot no Rio-Nunecas. 3, augustā Kaijē nonāca Timē, bet bija jau tik novārdzis un slims, ka ceļojumu vajadzēja pārtraukt līdz 1828. gada janvārim; un tā sešus mēnešus vēlāk, pārģērbies austrumnieku drēbēs, Kaijē pievienojās kādai karavānai; 10. martā viņš sasniedz Nigēru, ierodas Džennē pilsētā un, nobraucis uz leju pa upi ar laivu, 30. aprīlī nonāk Timbuktā. Iespējams, ka šo interesanto pilsētu bija jau apmeklējuši arī citi — francūzis Imbērs 1670. gadā un anglis Robērs Adamss 1810. gadā, taču Renē Kaijē bija pirmais eiropietis, kurš no turienes atgriezās ar precīziem datiem. 4. maijā pametis šo tuksneša karalieni, viņš 9. maijā atrod vietu, kur tika nogalināts majors Lengs; 19. maijā nonācis E1 Arauānā, Kaijē pēc neilga laika atstāj šo komersantu pilsētu un, cīnoties ar visādām briesmām, šķērso plašos tuksnešus, kuri Sudānu šķir no Ziemeļāfrikas apgabaliem; beidzot viņš sasniedz Tanžeru un 28. septembrī iekāpj tvaikonī, kas dodas uz Tulonu; deviņpadsmit mēnešos, par spīti simt astoņdesmit slimības dienām, Kaijē bija šķērsojis visu Āfriku no rietumiem līdz ziemeļiem. Ak, ja viņš būtu dzimis Anglijā, tur viņu godinātu līdzīgi Mungo Pārkam kā mūsdienu drosmīgāko ceļotāju! Taču Francijā Kaijē nav novērtēts pēc nopelniem.[35]
— Kaijē bijis īsts drosminieks, — mednieks piebilda. •— Bet nez kas ar viņu notika vēlāk?
— Trīsdesmit deviņu gadu vecumā viņš no pārpūles nomira. 1828. gadā piešķirdama šim ceļotājam prēmiju, Francijas ģeogrāfu biedrība uzskatīja, ka parādījusi viņam pietiekami lielu godu. Vislielāko Kaijē godināšanu gatavoja Anglija. Starp citu, viņa apbrīnojamā ceļojuma laikā līdzīgu mēģinājumu bija uzsācis kāds anglis, pierādīdams tikpat lielu drosmi un gūdams tikpat labas sekmes. Tas bija Denhema ceļabiedrs kapteļnis Klapertons. Viņš 1828. gadā sasniedza Beninas līci Āfrikas rietumu piekrastē un pēc tam, ejot pa Mungo Pārka un Lenga iemītām takām, Busas pilsētā atrada dokumentus, kuri apliecināja Mungo Pārka nāvi; 20. augustā Klapertons iebrauca Sokoto, kur, kritis gūstā, mira sava uzticamā kalpa Ričarda Lendera rokās.
— Un kas notika ar Lenderu? — Džo ziņkārīgi vaicāja.
— Viņam izdevās laimīgi sasniegt piekrasti, un viņš atgriezās Londonā ar kapteiņa Klapertona piezīmēm un tiešiem paskaidrojumiem par ekspedīciju; pēc tam Lenders piedāvāja valdībai savus pakalpojumus — viņš bija nolēmis galīgi izpētīt Nigēru; Lenders sabiedrojās ar savu brāļi, Kornvolas trūcīgu ļaužu jaunāko atvasi, un viņi kopa no 1829. līdz 1831. gadam ceļoja pa upi uz leju no Busas līdz Nigēras deltai, aprakstot jūdzi pēc jūdzes, ciematu pēc ciemata.
— Tātad pārējo liktenis abus brāļus nepiemeklēja?
— Nē, vismaz ne šajā ekspedīcijā, bet, kad Ričards uzsāka trešo ceļojumu pa Nigēru, upes deltas tuvumā viņu ķēra nezināma cilvēka lode. Kā redzat, draugi, zeme, kuru pašlaik šķērsojam, bijusi aculieciniece cēliem, pašaizliedzīgiem varoņdarbiem, kaut gan alga par tiem nereti bijusi tikai nāve.