— Turklāt no tā nav glābiņa, — Fērgusons turpināja. —• Bijuši gadījumi, kad cilvēki nodedzina mežus un laukus, lai apturētu neganto kukaiņu uzbrukumu, un tomēr siseņu leģiona pirmās rindas, mezdamās liesmās, noslāpē
ugunsgrēku, kamēr pārējā kukaiņu masa neatvairāmi dodas uz priekšu. Laime, ka iezemiešiem zināmu gandarījumu par šiem postījumiem sagādā tas, ka šos siseņus viņi ķer vairumā un lieto labprāt uzturā.
— Tās ir spārnotas garneles, — Džo piezīmēja. — Žēl, ka neizdevās uzzināt, kā tās garšo.
Pievakarē zeme lejā kļuva aizvien purvaināka, mežus nomainīja atsevišķi koku puduri; Nigēras krastos varēja atšķirt tabakas plantācijas un ar leknu zāli. aizaugušus dumbrājus. Tad uz lielas salas parādījās Džennē pilsēta ar diviem māla mošeju torņiem un neskaitāmām bezdelīgu ligzdām, kas lipa ap pilsētas mūriem un izplatīja asu, nepatīkamu smaku.
Starp mājām šur tur vīdēja baobabu galotnes, mimozas un dateļu palmas; pat nakti" pilsētā valdīja visai; dzīva kustībā. Džennē patiesi ir rosīgs tirdzniecības centrs, kās. apgādā Timbuktu ar visu nepieciešamo; no Džennē pa Nigēru dažādus rūpniecības izstrādājumus ved barkas, pa ēnainiem meža ceļiem — karavānas.
— Ja tas neaizkavētu mūsu ceļojumu, — Fērgusons sacīja, — tad es mēģinātu nolaisties šajā pilsētā; tur droši vien atrastos rfežs labs arābs, kurš bijis Francijā vai Anglijā un dzirdējis par mūsu neparasto ceļojumu. Un tomēr tāda aizkavēšanās būtu nepiesardzība.
— Atliksim šo apciemojumu līdz nākamajam ceļojumam, — Džo smejoties piezīmēja.
— Starp citu, draugi, ja nemaldos, vējš sācis mainīt virzienu un jau manāmi dzen mūs uz austrumiem, bet
>' tādu izdevību nedrīkst laist garām.
Fērgusons izmeta no groza dažus nevajadzīgus priekšmetus, tukšās pudeles un gaļas kasti, kas tagad bija lieka. Pēc tam «Viktorija» uzlidoja viņa nolūkiem izdevīgākā joslā. Četros no rīta pirmo saules staru gaismā parādījās Segu, Bambaras galvaspilsēta, kuru lieliski varēja pazīt pēc tās četriem rajoniem, mauru mošejām un nemitīgās plostu kustības, pārvadājot iedzīvotājus no kvartāla uz kvartālu. Taču vērot apkārtni aeronauti nepaguva, arī pilsētnieki aerostatu nepamanīja; tas lielā ātrumā aiztraucās tieši uz ziemeļaustrumiem, un doktors Fērgusons pamazām nomierinājās.
— Lidojot tik ātri šajā virzienā, mēs pāris dienās sasniegsim Senegālas upi, — viņš teica.
— Bet vai tā būs draudzīga zeme, kurā nonāksim? — Kenedijs vaicāja.
— Ne gluži, tomēr ļaunākajā gadījumā, ja «Viktorija» pēkšņi vairs neklausītu, mēs kājām varētu sasniegt franču koloniju. Kaut nu izdotos noturēties gaisā vēl kādas simt jūdzes, tad mēs būtu pasargāti no noguruma, bailēm un visādām briesmām un līdz piekrastei nonāktu mierīgā garā.
— Un līdz ar to mūsu ceļojums beigtos! — Džo iesaucās. — Žēl gan! Ja es tik ļoti neilgotos izstāstīt visiem mūsu piedzīvojumus, tad gan savu kāju uz zemes nekad vairs nespertu. Bet, mister Semjuel, kā jums šķiet, vai mūsu stāstiem kāds noticēs?
— Kas to lai zina, mans krietnais Džo. Katrā ziņā apgāzt faktus nebūs viegli. Mūsu startam vienā Āfrikas piekrastē bija tūkstošiem aculiecinieku, un tūkstoši citu sagaidīs mūs otrā tās malā.
— Tādā gadījumā, — Kenedijs piebilda,_— neviens nevarēs apstrīdēt to, ka esam pārlidojuši Āfriku gaisa balonā.
— O, mister Semjuel! — Džo, smagi nopūzdamies, uzsāka. — Savus zelta tīrradņa bluķus es vēl bieži nožēlošu. Lūk, tas gan būtu bijis iespaidīgs un neapstrīdams mūsu ceļojuma piedzīvojumu apliecinājums. Ja es saviem klausītājiem sāktu dalīt pa gramam zelta, varat iedomāties, kāds pūlis mani ielenktu, uzklausītu un pat apbrīnotu!
XLI nodaļa
Senegālai tuvojoties. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Nepieciešamība to nemitīgi atslogot. — Marabu E1 Ha- āži. — Paskāls, Vensāns, Lambērs. — Muhameda sāncensis. — 'Grūti pārvarami kalni. — Kenēdija ieroči. — Džo manevrs. — Atpūta virs mežu galotnēm.
27. maijā ap deviņiem rītā zemes izskats mainījās. Tālu stiepās lēzenas nogāzes, pāriedamas pakalnos, kas vēstīja kalnu tuvošanos; aerostatam stāvēja priekšā kalnu grēda, kura šķīra Senegālas un Nigēras baseinus, novirzot šos ūdens ceļus vai nu uz Gvinejas līci, vai uz Zaļo ragu.
Šo Āfrikas apgabalu līdz pat Senegālai uzskata par ļoti bīstamu; doktoram Fērgusonam tas bija zināms no priekšgājēju stāstiem; ceļotāji šajā mežoņu zemē bija cietuši daudz smagu zaudējumu un pakļāvušies neskaitāmām briesmām; kaitīgais* klimats te bija pazudinājis lielāko daļu Mungo Pārka biedru. Tāpēc Fērgusons bija nelokāmi apņēmies neviesmīlīgajā apgabalā nenolaisties.
Taču viņam. ne mirkli nebija miera. «Viktorija» manāmi tuvojās zemei; atkal vajadzēja aizmest pār bortu veselu kaudzi vairāk vai mazāk vajadzīgu priekšmetu, it īpaši, kad bija jāpārvar kalnu galotnes, bet vairāk nekā simt divdesmit jūdžu lidojuma laikā tas gadījās bieži; tādas augšup un lejup laišanās viņus stipri nogurdināja; «Viktorija», gluži kā Sīzifa akmens, nemitīgi atkal slīdēja lejup; gāzes apsīkuma dēļ balona atslābušie sāni iekrita, un vējš cirta apvalka dziļajās ielocēs.
— Vai tik balons nav ieplīsis? — Kenedijam paspruka jautājums.
— Nav vis, — doktors atbildēja, — bet acīmredzot gutaperča pārāk augstajā temperatūrā izkususi un ūdeņradis sūcas cauri balona apvalkam.
— Kā to novērst?
— Nekas nelīdzēs. Vienīgā iespēja — atslogot aero- statu; metīsim laukā visu, bez kā var iztikt.
— Vai tad te vēl ir kas metams? — apskatīdams jau krietni iztukšoto grozu, Kenedijs domīgi novilka.
— Atbrīvosimies no nojumes, tā ir diezgan smaga.