Džo, uz kuru šis norādījums attiecās, uzrāpies uz riņķa,
kas saturēja balona tīklu, viegli piekļuva nojumei un, nocēlis abas puses, pārsvieda tās pāri bortam.
— Kāda laime nēģeriem! — viņš iesaucās. -— Ar šo nojumi viņi varēs apģērbt veselu cilti, melnajiem taču daudz drēbju nevajag.
Balons mazliet pacēlās, taču drīz vien atkal manāmi tuvojās zemei.
— Nolaidīsimies, — Kenedijs ieteica, — un paraudzīsimies, vai apvalku nevar kaut kā salabot.
— Vēlreiz atkārtoju, Dik, — tas nav iespējams.
— Ko tad lai darām?
*— Upurēsim visu, kas nav sevišķi nepieciešams; šajā apkaimē mēs nedrīkstam nolaisties ne par kādu maksu. Meži, virs kuru galotnēm lidojam, nebūt nav drošs patvērums.
Džo noplēš groza nojumi
— Kas īsti tur mājo — lauvas, hiēnas? — Džo ironiski novilka.
— Vel daudz ļaunāk, manu zēn, cilvēki, turklāt paši negantākie visā Āfrikā,
•— Kā jūs to zināt?
— No .mūsu priekšgājēju stāstiem, kā ari no Senegā- las kolonijā dzīvojošiem frančiem, kuri uztur ciešus sakarus ar apkaimes ciltīm. Pulkveža Federbes laikā šīs zemes izpēte veicās sekmīgi; tādi virsnieki kā Paskāls, Vensāns, Lambērs pārveda vērtīgus materiālus no savām ekspedīcijām. Viņi pamatīgi izpētījuši apgabalu Senegā- las upes līkumā, kur karš un laupīšanas atstājušas vienīgi drupas.
— Kas īsti tur notika.
— Tad paklausies: 1854. gadā E1 Hadži, kas bija aizgājis no senegāliešu Futas, apgalvodams, ka viņu, tāpat kā Muhamedu, iedvesmojusi augstākā vara, kūdīja ciltis karā pret neticīgajiem, proti, pret eiropiešiem. Apgabalā starp Senegālas upi un tās pieteku Falemē viņš sagrāva un nopostīja itin visu. Viņa vadībā trīs fanātiķu ordas slepkavojot un laupot šķērsoja zemi, netaupīdamas nevienu ciematu, nevienu būdu; viņš ielauzās arī Nigēras ielejā līdz pat Segu pilsētai, kas ilgu laiku bija apdraudēta. 1857. gadā E1 Hadži, virzoties uz ziemeļiem, ielenca Medinas cietoksni, ko upes piekrastē uzcēluši fraņči. Šo cietoksni varonīgi aizstāvēja Pols Hoils, noturēdamies tur vairākus mēnešus bez pārtikas un gandrīz bez munīcijas, līdz beidzot viņu atbrīvoja pulkvedis Federbs. Tad E1 Hadži un viņa bandas atkal šķērsoja Senegālu un, atgriezušās Kārtā, turpināja savus posta un slepkavošanas darbus, bet tieši šajā apvidū, kuru pašreiz pārlidojam, viņš patvēries kopā ar savām laupītāju bandām, un galvoju jums, ka krist viņa rokās nebūtu patīkami.
— Tas nenotiks, — Džo sacījar — kaut arī man nāktos upurēt savus zābakus, lai «Viktorija» noturētos gaisā.
— Senegālas upe nav vairs tālu, — doktors teica, — es tomēr paredzu, ka mūsu aerostatam pietrūks jaudas to pārlidot.
— Mēģināsim vismaz nokļūt līdz upes krastam, — mednieks sacīja, — arī tas jau būs sasniegums.
— Tieši tā mēs arī darīsim, — doktors piekrita, — tikai viens apstāklis mani satrauc.
— Un kāds?
*— Mums vajadzēs pārvarēt kalnus, bet tas nebūs viegli, jo balona celtspēju vairs nav iespējams palielināt pat visaugstākajā temperatūrā.
— Nogaidīsim, — Kenedijs noteica, — gan tad redzēsim.
— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās. — Esmu to iemīļojis kā jūrnieks savu kuģi, šķiršanās būs sāpīga. Kaut arī mūsu aerostats nav vairs gluži tāds, kā izlidojot no Zanzibāras, tomēr nopelt mēs to nevaram. Tas mums ir lieliški kalpojis, un mana sirds lūzīs, to pametot.
— Nomierinies, Džo! Ja mēs «Viktoriju» pametīsim, tad tikai vislielākās nepieciešamības gadījumā. Aerostats mums kalpos tik ilgi, cik vien spēs; Kaut nu tas vēl izturētu divdesmit četras stundas!
— «Viktorijas» spēki izsīkst, — vērodams aerostatu, Džo sacīja. — Balons saraujas, tas izlaiž garu. Nabaga «Viktorija»!
— Ja nemaldos, — Kenedijs ierunājās, — pie apvāršņa redzami kalni, šķiet, tie paši, kurus tu minēji, Semjuel.
— Jā, tie paši gan, — palūkojies tālskatī, doktors apstiprināja, -— bet rādās, ka tie ir ļoti augsti, būs grūti tos pārvarēt.
— Vai nevaram kaut kā tos apiet?
— Nedomāju vis, Dik, vai neredzi, kādu milzu platību tie aizņem, gandrīz pusi apvāršņa!
— Izskatās pat, ka tie mūs ielenktu, — Džo piezīmēja. — Tie mācas mums virsū gan no labās, gan kreisās puses.
— Būs katrā ziņā jālido tiem pāri.
Bīstamais šķērslis šķita tuvojamies apbrīnojamā ātrumā, pareizāk sakot, ļoti spēcīgs vējš rāva «Viktoriju»- tieši virsū asajām smailēm. Lai neietriektos tajās, par katru cenu vajadzēja pacelties augstāk,
— Iztukšojiet ūdens rezervuāru, — Fērgusons pavēlēja, — atstājiet tikai vienas dienas devu!
— Darīts! — izpildīdams pavēli, Džo teica.
— Vai balons pacēlās? — Kenedijs vaicāja.
— Mazliet, ne vairāk kā par piecdesmit pēdām, — ne- izlaizdams no acīm barometru, doktors atbildēja. — Bet ar to nepietiek.
Patiesi — klinšainās kores draudīgi traucās gaisa kuģim pretī, tās atradās daudz augstāk par «Viktoriju»; lai tiktu kalnam pāri, vajadzēja pacelties vēl piecsimt pēdu augstāk.
Viņi izlēja laukā arī deglim nepieciešamos ūdens krājumus, atstādami tikai dažas pintes, bet arī tas vēl nelīdzēja.
— Lai tur vai kas, kalnam pāri tomēr jātiek, — doktors neatlaidās.
— Izmetīsim ūdens tvertnes, jo tās ir iztukšotas! *— Kenedijs iesaucās.
— Metiet laukā!
—: Darīts! — Džo pavēstīja. — Tomēr skumji visu tā aizsviest gabalu pa gabalam, —. viņš piebilda.
— Paklau, Džo, neiedomājies tikai vēlreiz uzupurēties kā todien! Zvēri, ka nepametīsi mūs, lai notiktu kas notikdams!
— Nomierinieties, mister Semjuel, es no jums ne- šķiršos.
«Viktorija» pacēlās vēl divdesmit tuāžu augstāk, bet kalna galotnei kā netika, tā netika pāri. Tā bija diezgan slaida smaile, kas vainagoja stāvu klinšu sienu. Kalns vēl aizvien slējās ap divsimt pēdu virs ceļotāju galvām.