«Ja desmit minūšu laikā nepacelsimies virs šīm klintīm,» doktors nodomāja, «tad grozs ietrieksies tajās un sašķīdīs.»
— Ko tagad pavēlēsiet, mister Semjuel? — Džo vaicāja.
— Met laukā visus smagos gaļas krājumus, atstāj tikai pemmikānu!
Atslogots vēl par piecdesmit mārciņām, aerostats uzšāvās diezgan augstu, bet arī tam nebija nozīmes, jo kalna kores līnija vēl nebija pārsniegta. Stāvoklis kļuva draudīgs; «Viktorija» lidoja ļoti lielā ātrumā, šķita, ka tūlīt, tūlīt tā uzskries klintīm un sašķīdīs gabalos; tāda sadursme patiesi būtu briesmīga.
Doktors pārlaida skatienu grozam. Tas bija gandrīz tukšs.
— Ja vajadzēs, Dik, esi gatavs upurēt savus ieročus!
— Ieročus? — mednieks sašutis iesaucās.
— Mans draugs, ja es to pieprasu, tad tā ir nepieciešamība.
— Semjuel, Semjuel!
— Tavi ieroči, ložu un pulvera krājumi var maksāt mums dzīvību.
— Mēs tuvojamies kalnam! —« Džo sauca. — Mēs tuvojamies!
Bet kalna galotne vēl joprojām slējās desmit tuāžu augstāk par «Viktoriju».
Džo, paķēris segas, aizmeta tās pār bortu. Kenedijam neko nesacījis, viņš tikpat veikli aizsvieda prom vairākus maisus ar lodēm un skrotīm.
«Viktorija» pacēlās vēl augstāk; beidzot tā pārspēja bīstamo virsotni, balona galotni jau glāstīja saules stari.
Nemaz tik grūti nebija
Taču grozs vēl aizvien atradās mazliet zemāk par klintīm, kurās tam nenovēršami vajadzēja ietriekties.
— Kenedij, Kenedij! — doktors sauca. — Met laukā savus ieročus — vai mēs būsim pagalam!
— Pagaidiet, mister Dik, pagaidiet! — Džo mednieku aizturēja.
Un Diks atskatījies redzēja, ka Džo spēji pazūd zem groza.
— Džo! Džo! — Kenedijs iekliedzās.
— Ak, nelaimīgais! — doktoram izlauzās.
Kalnu kore šajā vietā bija aptuveni divdesmit pēdu plata, bet pretējā pusē pat vēl platāka. Sasniegusi līdzenā lauka līmeni, «Viktorija» nosēdās uz asajiem akmeņiem, kuri čirkstēja vien, kad tā slīdēja tiem pāri.
— Mēs šķērsojam kalnus! Mēs lidojam tiem pāri! Rau, tie jau pārvarēti! — lejā atskanēja balss, un Fērgusons kļuva priecīgāks.
Atbrīvojis grozu no sava svara, drošsirdīgais Džo skrēja pa laukumu, pieķēries groza apakšmalai; viņš bija spiests to stingri turēt ciet, jo grozs tiecās izrauties viņam no rokām.
Nonācis pie pretējās kalna nogāzes, kur viņa priekšā atklājās bezdibenis, Džo, spēcīgi savicinājis rokas, palēcās un, satvēris trosi, acumirklī ierāpās atpakaļ pie biedriem.
— Tas nemaz nebija tik grūti! — viņš iesaucās.
— Mans krietnais Džo! Labais draugs! — Doktors bija dziļi saviļņots.
— Tikai nedomājiet, ka es to darīju jūsu dēļ, — Džo sacīja. — Nē, vienīgi mistera Dika karabīnes dēļ. Esmu taču viņa parādnieks kopš notikuma ar arābiem. Es labprāt atmaksāju savus parādus, un nu mēs esam norēķinājušies. — Un, pasniegdams medniekam viņa dārgo karabīni, Džo piebilda: —- Redzot jūs bez tās, man kļūtu pārāk skumji.
Nespēdams izteikt ne vārda, Kenedijs cieši paspieda Džo roku.
XLII nodala
Cēlsirdības cīņa. — Pēdējais upuris. — Gāzes karsējamais aparāts. — Džo veiklība. — Pusnakts. — Doktors sargpostenī. — Kenedijs sargpostenī. — Kenedijs iemieg. — Ugunsgrēks. — Kliedzieni un šāvieni. — Drošībā.
Vispirms Fērgusons pēc zvaigznēm noteica «Viktorijas» atrašanās vietu: viņi bija gandrīz divdesmit piecu jūdžu attālumā no Senegālas.
— Tagad, draugi, cits nekas neatliek kā šķērsot upi, — atzīmējis šo vietu kartē, doktors teica, —- bet, tā kā te nav ne tilta, ne laivu, tad par katru cenu jātiek tai pāri aerostatā; šim nolūkam vajadzēs to vēlreiz atslogot.
— Nesaprotu, kā to varēsim izdarīt, —- trīcēdams par saviem ieročiem, Kenedijs sacīja, —• vienīgi, ja kāds no mums apņemtos pārējo labā uzupurēties uņ palikt šeit,. ļ bet šoreiz gan es lūgtu šo godu piešķirt man.
— Tā tik vēl trūka! — Džo iesaucās. — īt kā man šai ziņā nebūtu lielāka pieredze .,,
— Dārgais draugs, nav runa par to, ka atkal kādam jālec laukā no groza, tikai vienam no mums vajadzētu doties uz okeānu kājām; esmu lielisks soļotājs un nevainojams mednieks…
— To es nekādā ziņā nepieļaušu! — Džo iebilda.
— Jūsu cēlsirdības cīņa ir pilnīgi lieka, brašie draugi, — Fērgusons viņus pārtrauca, — ceru, ka līdz tādai galējībai nenonāksim; starp citu, kaut arī tas būtu nepieciešams, mēs nekad nešķirtos, bet kopā šķērsotu šo zemi.
— Tā gan! — Džo piekrita. — Maza pastaiga nevienam nekaitēs.
— Bet vispirms, — doktors turpināja, — mēģināsim vēl ar pēdējiem līdzekļiem atslogot «Viktoriju».
— Kādiem līdzekļiem? —1 Kenedijs nesaprata. —- Man ļoti gribētos zināt.
— Atbrīvosimies no tvertnēm, kuras pievienotas deglim, kā arī no Bunzena baterijas un spirālēm. Tas viss kopā sver ap deviņsimt mārciņu.
— Semjuel, bet kā pēc tam būs iespējams izplest gāzi?
— Pēc tā vairs nebūs vajadzības. Iztiksim tāpat.
— Un tomēr …
— Uzklausiet mani, draugi: esmu ļoti precīzi aplēsis, cik liela celtspēja vēl ir mūsu rīcībā. Tās pietiek, lai mēs paceltos gaisā līdz ar nedaudzajiem grozā palikušajiem priekšmetiem, un šī krava kopā ar enkuriem, kurus es vēlētos saglabāt, nesvērs ne pieci simti mārciņu.
— Dārgais Semjuel, — mednieks sacīja, — šajos jautājumos tu orientējies labāk nekā mēs, vienīgi tu spēj pareizi novērtēt apstākļus*, saki, kas mums jādara, un mēs paklausīsim.
— Esmu jūsu rīcībā, mister Semjuel, Džo piebilda.
— Atkārtoju, draugi: lai cik riskants arī būtu tāds solis, mūsu aparātu tomēr vajadzēs upurēt,