XLIII nodaa
Taliba cilts. — Vajāšana. — Izpostītā zeme. — Mērens vējš. — «Viktorija» slīd aizvien zemāk. — Pēdējie pārtikas krājumi. — «Viktorijas» palēcieni. — Aizstāvēšanās ar Ieročiem rokās. — Vējš kļūsi spirgtāks. — Senegālas upe. — Guīnas ūdenskritumi. — Sakarsētais gaiss. — Lidojums pāri Senegālas upei.
'— Ja vakar vakarā mēs drošības pēc nebūtu izmetuši «Viktorijas» aparātus, — doktors teica, — tad būtu neglābjami pagalam.
— Lūk, ko nozīmē savlaicīgi piesardzības soļi, — Džo sacīja, — tagad esam glābti, turklāt pavisam vienkāršā ceļā.
— Tomēr drošībā neesam, — Fērgusons piebilda.
— No kā tu vēl bīsties, Semjuel? — Kenedijs vaicāja. — Bez tavas ziņas «Viktorija» nolaisties- nevar, un, pat ja. nolaistos, kas tur liels?
— Kas tur liels? Tad palūkojies, Dik!
«Viktorija» jau atradās virs meža malas, kur varēja saskatīt trīsdesmit jātniekus platās biksēs un plīvojošos burnusos. Viņi bija apbruņoti, daži rokās turēja šķēpus, daži — garas musketes; sēžot mundro, straujo zirgu mugurās, viņi jāja sīkiem rikšiem tieši tajā virzienā, kurp mērenā ātrumā lidoja «Viktorija».
Ieraugot balonu, jātnieki sāka mežonīgi aurot un vi- . cināt ieročus; melnīgsnējās sejas pauda dusmas un draudus, un vēl ļaunāku izskatu tām piešķīra retās, izspūrušās bārdiņas; jātnieki šķērsoja zemās plakankalnes un gludās nogāzes, kuras nolaidās līdz Senegālas upei.
— Tie droši vien ir nežēlīgās taliba cilts mežoņi, E1 Hadži negantie līdzgaitnieki, -— Fērgusons noteica. — Es gan labāk atrastos džungļos pie plēsīgiem zvēriem nekā kristu šo laupītāju nagos.
— Nudien, visai miermīlīgi viņi neliekas, — Kenedijs piekrita, — taču nevar noliegt, ka tie ir īsti stiprinieki.
— Laime, ka šie nezvēri neprot lidot, -— Džo piebilda, — arī tas jau ir ieguvums.
— Palūkojieties lejā uz izpostītajiem ciematiem un nodegušajām būdām! — Fērgusons turpināja, Lūk, viņu darbs! Kur agrak zēla plaši lauki, tur bandīti sējuši neauglību un postu.
— Mums klāt viņi tomēr netiks, — Kenedijs piezīmēja, —- un, ja vēl izdotos pārlidot Senegālas upi, tad mes būtu pilnīgā drošībā.
— Tev taisnība, Dik, bet jāpiebilst, ka vienīgi tādā gadījuma, ja mēs nenokristu, — nenovērsdams acu no barometra, doktors sacīja.
— Vai zini, Džo, — Kenedijs teica, — drošības dēļ derētu turēt gatavībā ieročus.
— Protams, mister Dik, tas nenāktu par ļaunu, >— Džo piekrita. — Cik labi, ka mēs tos neaizmetām!
— Ak, mana dārgā karabīne! — mednieks iesaucās. <— Ceru, ka nekas mūs nešķirs.
Un Kenedijs ļoti, rūpīgi pielādēja savu ieroci; pulvera un ložu viņam vēl netrūka.
— Cik augstu mēs pašlaik lidojam? — viņš pavaicāja Fērgusonam.
— Aptuveni septiņi simti piecdesmit pēdu augstumā; taču pacelties un nolaisties, meklējot izdevīgas gaisa strāvas, vairs nav mūsu spēkos, mēs esam atkarīgi no balona.
— Ļoti žēl, — Kenedijs sacīja. — Vējš, kā par spīti, ir visai mērens, bet, ja ceļā gadītos orkāns, līdzīgs tam, kas plosījās pēdējās dienās, tad šos bandītus mēs sen vairs neredzētu.
—- Tie neģēļi mums seko vienā mierā, — Džo teica, — viņi nepārpūlas, bet jāj sīkiem riksīšiem, it kā pastaigājoties.
— Ja viņi nonāktu šāviena attālumā, — mednieks piebilda, — es prieka pēc tos izsistu no segliem citu pēc cita.
— Nešaubos, — doktors sacīja, — taču iegaumē, ka arī mēs tad atrastos šāviena attālumā un «Viktorija» būtu lielisks mērķis viņu garajām musketēm; vari iedomāties mūsu stāvokli, ja balona apvalks tiktu sašauts.
«Viktorijas» vajāšana nemitējās visu rīta cēlienu. Ap vienpadsmitiem aerostats bija pavirzījies piecpadsmit jūdžu uz rietumiem. Doktors uzmanīgi pētīja katru mākonīti pie apvāršņa. Viņš, kā arvien, baidījās no vēja maiņām. Kas notiktu, ja viņus sāktu nest atpakaļ uz
Nigēru! Turklāt bija skaidri, manāms, ka balons slīd uz leju. Kopš izlidošanas brīža tas bija jau noslīdējis par trīssimt pēdām, bet līdz Senegālai vēl atlika jūdžu divpadsmit. Lidojot pašreizējā ātrumā, viņi to varēja sasniegt tikai pēc trim stundām.
Pēkšņi Fērgusona uzmanību atkal saistīja kliedzieni; nēģeri briesmīgā sašutumā dzina zirgus, cik jaudas.
Paskatījies uz barometru, doktors acumirklī atskārta, ko nozīmē šie kliedzieni.
— Mēs krītam! — Kenedijs iesaucās.
— Jā gan, — Fērgusons apstiprināja.
«Velns lai parauj!» Džo nodomāja.
Pēc ceturtdaļstundas «Viktorija» bija nepilnu piecdesmit pēdu atstatumā no zemes, taču vējš, par laimi, pieņēmās.
Mežoņi auļoja, cik jaudas, un drīz vien norībēja mus- kešu zalve.
— Netrāpīja, stulbeņi! — Džo iesaucās. — Manuprāt, šos neliešus vajag turēt pieklājīgā attālumā. — Un, notēmējis uz nēģeri, kurš jāja priekšgalā, viņš izšāva; jātnieks novēlās no zirga, pārējie apstājās, un «Viktorija» paguva mazliet aizsteigties tiem priekšā.
— Viņi ir piesardzīgi, — Kenedijs piebilda.
— Tāpēc ka nešaubās par panākumiem, — Fērgusons sacīja, — bet, ja mēs nolaidīsimies vēl zemāk, viņiem izdosies mūs sagūstīt. Par katru cenu jāpaceļas augstāk!
— Ko vēl varētu mest pār bortu? — Džo gudroja.
— Visu atlikušo pemmikānu! Tā mēs atslogosimies
no trīsdesmit mārciņām.
— Klausos, mister Semjuel! — izpildīdams pavēli, Džo iesaucās.
Kad «Viktorijas» grozs jau gandrīz skāra zemi, tā negaidot spēji pacēlās gaisā, un mežoņiem izlauzās dusmu kliedzieni; pusstundu ^ēlāk aerostats sāka atkal strauji krist uz leju, ūdeņraža gāze sūcās cauri apvalka porām.
Drīz vien grozs tuvojās zemei; nēģeri metās tam klāt, bet «Viktorija», kā parasti tādās reizēs, atsitusies pret zemi, ar augstu palēcienu uzšāvās gaisā, taču, nolidojusi pāris jūdžu, no jauna slīdēja lejup.