Выбрать главу

—   Vai tiešām mums neizdosies aizbēgt? — Kenedijs nikni iesaucās.

—   Met laukā degvīna krājumus, Džo! — Fērgusons pavēlēja. — Svied prom arī darba rīkus, svied visu, kam vien ir kāds svars, arī mūsu vienīgo enkuru, ja ne­pieciešams!

Džo aizsvieda no sienas norautos barometrus, pēc tam termometrus, taču arī ar to nepietika, un, pacēlu­sies augstāk, «Viktorija» pēc mirkļa jau atkal krita le­jup. Nēģeri skrēja tai pakaļ un bija apmēram divsimt pēdu attālumā no tās.

—   Met laukā abas šautenes! — doktors medniekam uzsauca.

—   Tikai pēc tam, kad tās būs izšautas, — mednieks atbildēja.

Un cits pēc cita norībēja četri jātnieku barā tēmēti šāvieni; bandas nikno kliedzienu pavadībā zemē no­krita četri nēģeri.

«Viktorija» vēlreiz uzlidoja. gaisā; tā atgādināja mil­zīgu gumijas bumbu, kas, atsitusies pret zemi, ar aug­stiem palēcieniem virzās uz priekšu. Skats bija ērmots — trīs nelaimīgie milzu soļiem lūkoja izbēgt vajātājiem, un šķita, ka, pieskaroties zemei, tie līdzīgi Antejam uz­sūc jaunus spēkus. Taču draudīgajam stāvoklim «vaja­dzēja reiz beigties. Dienas vidus bija tuvu. «Viktorija» saruka, iztukšojās, izstiepās; tās apvalks, kļuvis ļen­gans, plīvoja vējā, tafta ieloces šņirkstēja, berzdamās cita gar citu.

— Visvarenais no mums novērsis savu vaigu, — Ke­nedijs teica, — Mums neglābjami būs jākrīt.

Džo neatbildēja, viņš klusēdams skatījās uz saim­nieku.

—   Nē, — Fērgusons iebilda. — Vēl varam izmest laukā vairāk nekā piecdesmit mārciņu.

—   Vai te maz ir kas laukā metams? — pārliecināts, ka draugs vairs nav pie pilna prāta, Kenedijs iesaucās.

—   Grozs, — doktors atbildēja. — Atliek pieķerties tīklam un, turoties pie tā, sasniegt Senegālu. Veicīgāk! Veicīgāk!

Un drosmīgie ceļotāji steidzās izmēģināt šo glābšanās paņēmienu. Viņi pieķērās tīklam, kā doktors bija licis;

Džo, ar vienu roku iekāries tīklā, ar otru pārgrieza vir­ves, kuras saturēja grozu; brīdī, kad «Viktorija» gandrīz skāra zemi, grožs nokrita.

—   Urā! Urā! — Džo iekliedzās, kad atslogotais ba­lons uzšāvās trīssimt pēdu augstumā.

Nēģeri trenca zirgus, ko mācēja; zirgi auļoja, ar vē­deru pieplakdami zemei, bet «Viktorija», ierauta spēcī­gākā vēja strāvā, padrāzās tiem garām un strauji tu­vojās pakalnam, kas iezīmējās pie apvāršņa rietumu pusē. Tāds apstāklis ceļotājiem bija labvēlīgs, jo, kamēr viņi ātri pārlidoja kaļnu, vajātāju bandai vajadzēja ap­iet šo pēdējo šķērsli no ziemeļu puses.

Trīs draugi turējās, pieķērušies tīklam; zem viņiem nokārušās virves viņi bija sasējuši kopā tā, ka tās ta­gad veidoja kaut ko līdzīgu lielai, tukšai kabatai.

Kad pakalns beidzot bija pārlidots, doktors pēkšņi iesaucās:

—   Lūk, upe, upe! Tā ir Senegāla!

Un patiesi — pāris jūdžu attālumā no viņiem strau­jos ūdeņus vēla plata, varena upe; tās pretējais krasts, zems un auglīgs, solīja arošu patvērumu un ērtu piezemēšanos.

—   Vēl ceturtdaļstunda, un būsim drošībā! — Fērgu­sons teica.

Diemžēl tik laimīgi vis lidojums nebeidzās; iztukšo­tais balons slīdēja aizvien zemāk, tuvodamies pilnīgi kailai, neauglīgai zemei. Garas nogāzes tur mijās ar ak­meņainiem līdzenumiem, vietumis pavīdēja nožēlojami krūmi un saules svelmē sažuvusi zāle.

«Viktorija» lāgiem krita, lāgiem cēlās; tās palēcieni kļuva aizvien zemāki un retāki, bet negaidot šīs tuk­šās, kailās zemes vidū tā ieķērās vientuļa baobaba ga­lotnē.

—   Nu mums ir beigas! — mednieks noteica.

—   Un līdz upei atlicis tikai simt pēdu! — Džo gaudās.

Nelaimīgie gaisa kuģotāji nolēca zemē, un doktors kopā ar biedriem skrēja uz upi. No upes nāca neizpro­tams troksnis; sasniedzot krastmalu, Fērgusonam kļuva skaidrs, ka troksnis ceļas no Guīnas ūdenskrituma. Krast­malā nemanīja nevienas laivas, nevienas dzīvas būtnes.

Divi tūkstoši pēdu platā Senegāla, skaļi šalkdama, gāzās no simt piecdesmit pēdu augstuma. Upe plūda no austrumiem rietumu virzienā, taču klinšu līnija, "kas aizšķērsoja tai ceļu, stiepās no ziemeļiem uz dienvidiem. Straumes vidū slējās dīvainas klintis, atgādinot ērmotus antidilūvija dzīvniekus, kuri pārakmeņojušies stāv upes vidū.

Bija skaidrs, ka šķērsot šo bezdibeni nav iespējams. Kenedijs neviļus bezcerīgi atmeta ar roku. Taču ener­ģiskais, drosmīgais Fērgusons iesaucās:

—   Vēl viss nav pagalam!

—   Tā jau es domāju! — ne mirkli nezaudējot ticību saimniekam, Džo noteica.

Ieraugot sakaltušo zāli, Fērgusonam bija ienākusi . prātā pārdroša doma. Tā bija vienīgā glābšanās iespēja. Viņš tūlīt pat lika draugiem atgriezties pie balona.

—   Ātrāk kā pēc stundas bandīti mūs nepanāks, — Fērgusons sacīja, — mēs nedrīkstam kavēties ne mirkli. Savāksim pēc iespējas vairāk sausās zāles — vismaz simt mārciņu.

—   Kādam nolūkam? — Kenedijs nesaprata.

—   Ūdeņraža mums vairs nav. Bet kas par to? Mēs upi šķērsosim ar sakarsēta gaisa palīdzību.

—   Mans labais Semjuel! — Kenedijs iesaucās. —- Tu gan esi īsts ģēnijs!

Kenedijs un Džo nekavējoties ķērās pie darba, un pēc īsa brīža baobaba piekājē izauga liela siena kaudze.

Fērgusons tikmēr ar griezumu balona apakšdaļā pa­lielināja tā atveri, vispirms, protams, izlaidis caur ven­tili ūdeņraža pārpalikumu. Pēc tam viņš sakrāva zem balona zināmu daudzumu zāles un aizdedzināja.

Piepildīt balonu ar karstu gaisu varēja ātri, atlika sakarsēt gaisu līdz simt grādiem, lai tas izretinātos un kļūtu divreiz vieglāks; pēc brīža «Viktorija» jau sāka manāmi noapaļoties; sausās zāles netrūka, doktors ne­ļāva ugunij izdzist, un balona apjoms strauji palielinā­jās.