Bija bez ceturkšņa viens.
Pēkšņi ziemeļu pusē aptuveni divu jūdžu attālumā parādījās vajātāji. Jau varēja dzirdēt viņu kliedzienus un zirgu pakavu dunu.
— Pēc minūtēm divdesmit viņi būs klāt, — Kenedijs noteica.
Guīnas ūdenskritumi
— Šurp zāli, Džo! Dod šurp vēl zāli! — Fērgusons sauca. — Pēc desmit minūtēm mēs pacelsimies gaisa.
— Klausos, saimniek!
Divas trešdaļas balona jau bija pilnas ar sakarsēto gaisu.
— Tagad, draugi, pieķersimies tiklam kā pirmīt, —» doktors mudināja.
— Klausāmies! — Kenedijs atbildēja.
Desmit minūtes vēlāk viegli grūdieni liecināja, ka balons sācis jau celties.
Jātnieki tuvojās, viņi jau bija pieci simti pēdu attālumā.
— Turieties stingri! — Fērgusons uzsauca biedriem.
— Par mums neraizējieties, saimniek! Neraizējieties!
Tad doktors ar kāju iegrūda ugunskurā vēl krietnu
klēpi siena, un, temperatūrai paaugstinoties, piepildītais balons strauji pacēlās gaisā, pa ceļam skardams bao- bāba zarus.
— Mēs lidojam! — Džo priecīgs iesaucās.
It kā par atbildi norībēja muskešu zalve, un lode aizlidoja gar Džo plecu. Kenedijs pieliecās un ar vienu roku izšāva no karabīnes — vēl kāds ienaidnieks saļima zemē. Mežoņi neganti auroja, redzot, ka balons aizlido. Bet tas pacēlās astoņsimt pēdu augstumā un, ierauts spēcīgā gaisa strāvā, aizlīgoja pāri Senegālas upei. Drosmīgais doktors un viņa biedri noskatījās uz lejā šalcošo ūdenskritumu.
Desmit minūšu laikā, nerunājot ne vārda, drosminieki lēnām piezemējās pretējā krastā.
Tur pārsteigti un nobijušies stāvēja divpadsmit vīri franču armijas uniformās. Varat iedomāties viņu pārsteigumu, ieraugot no pretējā krasta gaisā paceļamies aerostatu. Viņi gandrīz noturēja to par kādu pārdabisku parādību. Taču viņu šefi, jūras kājnieku leitnants un mičmanis, bija lasījuši Eiropas laikrakstos par doktora Fērgusona pārdrošo ieceri un acumirklī .aptvēra, kas notiek.
Pamazām zaudējot celtspēju, balons kopā ar bezbailīgajiem aeronautiem, kuri turējās pie tīkla, sāka piezemēties. Tomēr bija jāšaubās, vai viņi spēs sasniegt krastu, un, tiklīdz dažu tuāžu attālumā no Senegālas kreisā krasta balons strauji sāka krist upē, franči metās ūdenī un uztvēra ceļotājus rokās.
— Doktors Fērgusons! — leitnants iesaucās.
— Tas pats, — doktors mierīgi apstiprināja, — un abi viņa draugi.
Glābēji uz rokām iznesa ceļotājus krastā. «Viktori-.
jas» balons sarāvies aizpeldēja kā milzu pūslis pa Senegālas straujajiem ūdeņiem un reizē ar tiem nozuda Gumas ūdenskritumā.
— Nabaga «Viktorija»! — Džo iesaucās.
Doktors velti pūlējās apslēpt asaras; viņš atplēta rokas, un abi viņa draugi, dziļi saviļņoti, metās viņa skavās.
XLIV nodaļa
Noslēgums. — Protokols. — Franču Iestādes. — Medinas militārais postenis. — Tvaikonis «Bazilika». — Senlul. — Angļu fregate:— Atgriešanās Londonā.
Franču ekspedīciju, kas tobrīd atradās upes krastā, bija sūtījis šurp Senegālas gubernators; ekspedīcijas sastāvā bija divi virsņieki — jūras kājnieku leitnants Difress un mičmanis Rodamels, turklāt viens seržants un septiņi zaldāti. Meklējot izdevīgu vietu militārai nometnei, viņi jau divas dienas bija klejojuši Guīnas apkaimē un negaidot kļuva par doktora Fērgusona atli- dojuma aculieciniekiem.
Nav grūti iedomāties, cik sirsnīgi ekspedīcija uzņēma un apsveica trīs ceļotājus. Franči, kuru acu priekšā beidzās pārdrošais lidojums," kļuva Semjuela Fērgusona ceļojuma laimīgo beigu aculiecinieki.
Tāpēc doktors vispirms lūdza viņus oficiāli apliecināt balona nolaišanos pie Guīnas ūdenskrituma.
— Ceru, ka jūs neatteiksieties parakstīt protokolu,— viņš virsniekiem lūdza.
— Esam jūsu rīcībā, — leitnants Difress atbildēja.
Franči nekavējoties aizveda ceļotājus uz savu pagaidu posteni Senegālas krastā; pret angļiem tur izturējās ar vislielāko uzmanību un gādību un kārtīgi pacienāja. Viņi kopīgi sastādīja un parakstīja sekojošu protokolu, kas vēl šobaltdien glabājas Londonas ģeogrāfu biedrības arhīvā:
«Mēs, apakšā parakstījušies, apliecinām, ka minētajā datumā redzējām doktoru Fērgusonu un viņa ceļabiedrus Ričardu Kenediju un Džozefu Vilsonu atlidojam ai gaisa balonu pieķērušos balona tīklam; dažu metru attālumā no mums balons iekrita Senegālas upē un straume to ierāva Gulnas ūdenskritumā, kur tas nozuda. Apstiprinot minēto, mēs kopā ar nosauktajām personām parakstām šo protokolu.
Gulnas ūdenskritums, 1862. gada 24. maijā.
Semjuels Fērgusons, Ričards Kenedijs, Džozefs Vil- sons; jūras kājnieku leitnants Difress, mičmanis Roda- mels, seržants Difē; zaldāti: Filipo, Meijers, Pelisjē, Lo- ruā, Raskanjē, Gijons, Lebels.
Tā beidzās doktora Fērgusona un viņa brašo ceļabiedru lidojums, ko apstiprināja aculiecinieki. Nu ceļotāji atradās starp draugiem un miermīlīgiem iezemiešiem, ar kuriem vietējās franču varas iestādes uzturēja ciešus sakarus.
Ceļotāji nolaidās Senegālas krastā sestdien, 24. maijā, bet jau tā paša mēneša 27. datumā nonāca Medinas postenī, kas atradās Senegālas krastā vairāk uz ziemeļiem.
Tur viņus ļoti viesmīlīgi uzņēma franču virsnieki. Tajā pašā dienā Fērgusons un viņa biedri iekāpa nelielā tvaikonītī, kas devās pa upi uz leju līdz tās grīvai. Pēc divām nedēļām, 10. jūnijā, trīs draugi iebrauca Senluī, kur viņus sagaidīja gubernators. Pēc satraucošajiem pārdzīvojumiem viņi jau bija pilnīgi atspirguši un atpūtušies. Jāpiebilst, ka Džo nemitīgi visiem atgādināja: