Viņš pasmaidīja, pirmoreiz pēc ilgām, garām nedēļām. Viņš ne tikdaudz smaidīja par viņas vārdiem, kā par to, kā viņa tos izrunāja: tik brīnišķīga bija viņas kaprīzā sejiņa, smaidi viņas acīs un sīkās smieklu rieviņas viņas lūpu kaktiņos. "Cik viņai gadu?" viņš ziņkāri nodomāja un sacīja: "Jā, jā, lūdzu, stāstiet, es klausos."
"Nē, nestāstīšu… tagad nē," viņa atbildēja, spītīgi atmezdama galvu. "Gan es dabūšu klausītāju, kuru man nevajadzēs lūgties, lai viņš noklausītos manu stāstu. Bez tam gribu no jums uzzināt par šejienes kārtību. Šā un tā dabūju zināt, cikos strādnieki jāzvana uz darbu, bet vairāk arī nekā nezinu. Es nesaprotu jūsu ļaužu barbarisko valodu. Cikos viņi jāzvana uz pusdienu?"
"Vienpadsmitos. Un vienos atkal uz darbu."
"Ļoti labi. Pateicos, Bet sakiet, kur jums glabājas pieliekamā atslēgas? Man jāpabaro mani ļaudis."
"Jūsu ļaudis?" brīnījās Šeldons. "Ar konserviem? Nē, nē! Sūtiet viņus uz barakām, lai ēd kopā ar maniem strādniekiem."
Viņas acis sāka zibsnīt tāpat kā vakar, un sejā atkal bija redzama pavēloša valdonība. "Nē, es to nedarīšu. Mani ļaudis ir - cilvēki. Es iegāju jūsu nelaimīgajās teltīs un noskatījos, ko viņi tur ēd. Kartupeļus! Kartupeļus vien! Bez sāls, bez kāda aizdara! Tikai kartupeļus! Varbūt es labi nesapratu, bet man liekas, viņi teica, ka tie nekad nekā cita nedabūjot ēst. Divreiz dienā kartupeļus, un tā visas septiņas dienas nedēļā. Vai tā ir?"
Viņš palocīja galvu.
"Manējie vienu dienu neizturētu tādu barību, kur nu nedēļu. Kur ir atslēgas?"
"Uz āķīša zem pulksteņa."
Viņš ļoti ātri padevās, bet, ņemdama atslēgas, viņa dzirdēja:
"Ir ar' fantāzija, barot netīros nēģerus ar konserviem!"
Un tad viņa saskaitās ne pa jokam. Vaigos sakāpa sārtums aiz dusmām, kad viņa pagriezās pret Šeldonu.
"Mani ļaudis nav nekādi netīri nēģeri. Lūdzu to ielāgot. Jo ātrāk to sapratīsiet, jo labāk būs mums abiem. Un par konserviem negaužaties, cik mani ļaudis apēdīs, es jums visu to samaksāšu, tādēļ neuztraucieties. Jums nav ieteicams uztraukties, jo esat par daudz savārdzis. Un esat drošs, ka nepalikšu te ilgāk, kā vajadzīgs, tikai tik ilgi, kamēr atkal būsiet uz kājām, jo negribu braukt tālāk ar nepatīkamu apziņu, ka esmu pametusi balto cilvēku vienu pašu nelaimē."
"Sakiet, lūdzu, jūs laikam esat amerikāniete?" viņš mierīgi jautāja. . «
Vienu mirkli viņa it kā samulsa no negaidītā jautājuma, bet tūdaļ atbildēja, izaicinoši skatīdamās viņā: "Jā gan, un tad?"
"Nē, nekas. Es tikai gribēju zināt."
"Un vairāk nekā?"
Viņš atraidoši palocīja galvu.
"Kā tā?"
"Tikai tā, es domāju, ka jūs varbūt pateiksiet dažu sirsnīgāku vārdu."
"Mans vārds ir Šeldons, Deivids Šeldons," viņš teica, sniegdams viņai savu vājo, kaulaino roku.
Viņa sniedza pretī arī savējo, bet tad atrāva atpakaļ.
"Mans vārds ir Džoanna Laklande."
Un viņi sadevās rokās. "Vai būsim draugi?"
"Citādi jau nemaz nevar būt…" viņš stostīdamies teica.
"Tātad nu es varu savus ļaudis barot ar konserviem, cik tik man tīk?" viņa steidzīgi jautāja.
"Kamēr govis pārnāks no ganībām," viņš jokoja, pūlēdamies būt tādā pašā omā kā viņa.
Viņa paskatījās uz viņu ar aukstu skatu.
"Vai tas bija joks?"
"Nudien, nezinu… Es… es domāju, ka tas bija joks. Bet, redziet, es vēl esmu slims, un…"
"Sakiet, vai jūs neesat anglis?" viņa jautāja tālāk.
"Nē, tas ir tiešām par daudz!" viņš iekliedzās. "Protams, ka esmu anglis, un jūs to ļoti labi zināt."
"Ak tad jūs tiešām esat anglis?" viņa teica, nekā nedomādama.
Viņš saviebās un cieši sakoda lūpas, tad pēkšņi sāka smieties, un arī viņa smējās līdzi.
"Es pats esmu vainīgs," viņš atzinās. "Nevajadzēja jūs kaitināt. Turpmāk būšu uzmanīgāks."
"Nu, pasmejieties, bet es iešu parūpēšos par brokastīm. Ko jūs gribētu ēst?"
Viņš pakratīja galvu.
"Neko."
"Bet jums vajadzētu kaut ko iekost. Drudzis ir pārgājis, un jūs vēl esat tikai savārdzis. Vienu brītiņu pagaidiet…"
Viņa aizskrēja uz virtuvi, skrienot gandrīz nomezdama no kājām tupeles, kas bija divtik lielas kā viņas kājiņas. Viņa nozuda, gluži pietvīkusi aiz samulsuma.
"Velns lai parauj, tās taču manas tupeles!" nodomāja Šeldons. "Viņai nav nekā līdzi, izņemot to, kāda viņa izkāpa malā. Bet, krastā izkāpjot, viņai kājās bija jūrnieku zābaki."
VIŅA GRIB PALIKT PAR PLANTĀCIJAS ĪPAŠNIECI
Šeldons ātri izveseļojās. Drudzis pārgāja, un viņam vēl tikai vajadzēja mierīgi gulēt, lai atgūtu spēkus. Džoanna uzņēmās pārzināt virtuvi, un pirmoreiz, kamēr Šeldons mita Berandā, viņa ēdiengalds bija tāds kā pie baltajiem cilvēkiem. Viņa pati gatavoja ēdienu slimniekam, un, pateicoties viņas kopšanai un spirgtajam garam, ko viņa ienesa Berandā, jau pēc divām dienām Šeldons bija tik tālu, ka varēja iznākt ārā uz balkona. Stāvoklis bija visai neparasts un dīvains, bet vēl lielāks bija Šel- dona izbrīns, ka Džoanna pati, spriežot pēc viņas izturēšanās, stāvokli nebūt neuzskatīja par savādu un neparastu. Viņa apmetās te un sāka saimniekot tik vienkārši, it kā Šeldons būtu viņas tēvs vai brālis, vai arī tā, it kā viņa pati būtu vīrietis.
"Vai zināt, tas ir vienkārši brīnišķīgi," viņa tam teica. "Taisni kā romānā. Es izkūlos krastā, glābdamās no bojā ejoša kuģa, un mežonīgā salā sastopu slimu cilvēku, gluži vienu starp diviem simtiem vergu…"