Kad laiks bija dzestrs, draudzenes parasti atbrauca pie manis uz ITilo, kur tēvs bija uzcēlis divus namus un vienu no tiem uz paša krasta. Vai arī mēs visas trīs devāmies uz mūsu īpašumu Punā, kur vizinājāmies laivā, makšķerējām un peldējāmies. Tēvs bija Havajas karaliskā jahtkluba loceklis un bieži ņēma mūs līdzi, kad ar savu jahtu brauca jūrā. Viņš ļoti mīlēja jūru. Kad man bija četrpadsmit gadu, es mājās jau biju pilnīga saimniece, kurai bija pakļauti visi kalpotāji, un esmu ļoti lepna par to laiku. Kad man palika sešpadsmit gadu, mūs visas trīs aizsūtīja uz ļoti smalko Milsa semināru Kalifornijā. Kā mēs ilgojāmies pēc mājām! Ar biedrenēm nevarējām satikt, - tās mūs sauca par cilvēkēdājām, jo mēs taču bijām no Sendviču salām, un viņas mūs vienmēr kaitināja ar to, ka mūsu senči apēduši kapteini Kuku, kas pat ar vēsturi nesaskan, nemaz nerunājot par to, ka mūsu senči Havaju salās nemaz nav dzīvojuši.
Es nodzīvoju Milsa seminārā trīs gadus, šad un tad apciemodama arī tēvu un mājiniekus, un pēc tam divus gadus biju Ņujorkā. Pēkšņi piedzīvojām lielu sabrukumu: tēvs bankrotēja ar cukura plantācijām, kuras bija ierīkojis Maui salā. Un tieši neilgi pirms tam viņš bija ierīkojis dzelzceļu, kuru visi sauca par "Laklanda neprātu". Galu galā dzelzceļš, bez šaubām, būtu atmaksājies un dotu krietnu peļņu, bet toreiz tas tikai veicināja mūsu sabrukumu. Tomēr tēvs bUtu izkūlies, ja tieši toreiz nebūtu sākusies lielā panika Volstrītā. Nabaga tēvs! Man viņš nekā nerakstīja, lai neuztrauktu mani, bet es par viņa bankrotu dabūju zināt no avīzēm un tūdaļ steidzos uz mājām. Pirms tam man bija pieskandinātas pilnas ausis par to, ka sievietei dzīvē ir tikai viens ceļš - laulība - un ka jāsaka ardievas visiem sapņiem par brīnišķīgiem piedzīvojumiem. Bet, tieši otrādi, pēc tēva bankrota man iesākās piedzīvojumu pilna dzīve."
"Kad tas viss notika?" Šeldons jautāja.
"Pagājušajā gadā, finansu krīzes laikā."
"Pag!" Šeldons svarīgu seju sāka aplēst. "Sešpadsmit un pieci, un vēl viens klāt - tas ir divdesmit divi. Jūs esat dzimusi 1887. gadā."
"Jā. Bet tas no jums nebija diezin cik galanti."
"Lūdzu piedodiet, bet šo uzdevumu bija tik viegli izskaitļot, un tas mani tā vilināja…"
"Vai tiešām jūs nespējat būt sirsnīgāks, laipnāks? Vai angļi vienmēr ir tādi kā jūs?" Viņas pelēkajās acīs paspīdēja salts mirdzums, un lūpas aizdomīgi nodrebēja. "Mister Šeldon, es jums labprāt ieteiktu izlasīt Ģertrūdes Asertonas grāmatu "Amerikāņu sievas un angļu vīri"."
"Pateicos, esmu jau lasījis. Tur tā ir." Viņš rādīja uz cieši kopā saliktiem grāmatu plauktiem. "Tikai man liekas, ka autors ir mazliet partejisks."
"Neviens, kas nav anglis, nevar par angļiem citādi spriest," viņa pretojās. "Nekad neesmu viņus mīlējusi. Pēdējais no angļiem, ko pazinu, bija uzraugs, kas kalpoja pie mums, un tēvam vajadzēja viņu padzīt."
"Tas gan neko nepierāda."
"Bet tas anglis mums izdarīja tik daudz nepatikšanu un sagādāja tik daudz rūpju! Taisni briesmīgi!… Bet tagad es jūs lūgšu nesmieties par mani."
"Es papūlēšos."
"Nu, tai ziņā…" Viņa atmeta galvu atpakaļ un jau attaisīja muti, gribēdama beigt teikumu tādā pašā garā, bet tad apdomājās. "Es labāk izstāstīšu savu stāstu. Pēc bankrota tēvam cits nekas vairs neatlika, kā doties atkal jūrā. Tā viņš arī izdarīja. Viņš vienmēr ļoti mīlējis jūru. Man likās, viņam pat patika, ka viss tā notika. Viņš kļuva gluži kā jauneklis, no rīta līdz vakaram ņēmās ar saviem projektiem un nodomiem, un vakaros mēs abi palikām augšā bieži vien pāri pusnaktij, apspriezdami viņa projektus visos sīkumos. Tas bija jau pēc tam, kad viņam teicu, ka esmu cieši apņēmusies braukt viņam līdzi. Visu savu bagātību tēvs taču ieguva Okeānijā no pērlēm un perlamutra un tādēļ bija pārliecināts, ka arī tagad kaut kā tiks atkal pie turības. Visvairāk viņš domāja par plantācijas pirkumu un kokospalmu audzēšanu, bet sākumā, kamēr plantācija vēl nedotu nekādus ienākumus, izgudrotu kādu blakus darbu, piemēram, tirdzniecību, pērļu zveju, un tā tālāk. Savu jahtu viņš apmainīja pret burinieku "Mjele", un mēs devāmies jūrā. Es rūpējos par tēvu un mācījos saprast navigāciju. Kuģa kapteini tēvs nemaz nepieņēma, viņš pats uzņēmās šo amatu. Mums bija tikai stūrmanis, dānis Eriksens, bet kuģa komandā-japāņi un havajieši. Vispirms apbraukājām austrumu salas, bet tēvs bija stipri vīlies: izrādījās, ka tās visas savā starpā sadalījušas lielvalstis un visur jau bija nodibinājušās lielsabiedrības, saņemdamas savā rokā kā zemi, tā arī tirdzniecību, zvejniecību, un tā tālāk. Vārdu sakot - itin visu.
Tad mēs devāmies uz Marķīzu salām. Tās ir brīnišķīgas salas, bet visi vietējie iedzīvotāji gandrīz pilnīgi izmiruši. Tēvam bija liels pārsteigums, kad viņš dabūja zināt, ka franči aplikusi kokospalmu šķiedras ar augstu izvedmuitu - viņš to nosauca par viduslaiku rīcību tomēr viņam tur patika. Nukahivas salā viņš atrada plantācijai derīgu ieleju pie jūras līkuma ar piecpadsmit tūkstošiem akru zemes. Viņam ļoti patika izvēlētā vieta, jo tā bija laba kuģu novietnei, un viņš to nopirka par tūkstoš divsimt Čīles dolāriem. Bet franču nodevas un nodokli bija pārmērīgi (tādēļ zeme tur tik lēta), un visļaunākais bija tas, ka nekur nevarēja dabūt strādniekus. Vietējo iedzīvotāju bija ļoti maz, un tie paši, kas tur vēl bija palikuši, negribēja strādāt, bet ierēdņi, likās, vairāk nekā neprata, kā izgudrot aizvien jaunus apgrūtinājumus, kas traucēja mūsu darbu.