Pēc sešiem mēnešiem tēvs nolēma plantāciju pamest, jo redzēja, ka tur nav nekādu cerību. "Brauksim uz Zālamana salām un pamēģināsim dzīvot pēc angļu likumiem," viņš sacīja, "un, ja arī tur nekas neiznāks, tad brauksim uz Bismarka arhi- pelāgu. Esmu pārliecināts, ka Admiralitātes salas vēl nav civilizētas." Mēs nolīgām jaunu kuģa komandu no marķīziešiem un taitiešiem, sagatavojām visu aizbraukšanai un jau gribējām doties uz Taiti, lai tur varēt salāpīt mūsu burinieku un dabūt jaunas tauvas un citu nepieciešamo, jo buriniekam bija vajadzīgs pamatīgs remonts. Bet pavisam negaidot tēvs saslima un pēc dažām dienām nomira."
"Un jūs palikāt viena pati?"
Viņa palocīja galvu.
"Jā, gluži viena. Brāļu un māsu man nav, bet visi mana tēva radi noslīka Kanzasas ūdensplūdu laikā. Toreiz tēvs vēl bija zēns. Protams, es jau varētu braukt mājās un palikt pie Foniem. Zinu, ka tur man vienmēr būs laipna pajumte. Bet ko es pie viņiem gan varētu darīt? Bez tam biju pilnīgi aizrāvusies ar tēva idejām; jutu it kā neatvairāmu pienākumu īstenot tēva projektus līdz galam. Arī man pašai ļoti gribējās to izdarīt. Un tā es nokļuvu še…
Vispirms devos uz Taiti. Es jums iesaku nekad turp nebraukt. Tā ir brīnišķīga vieta, un arī vietējie iedzīvotāji ir ļoti labi ļaudis! Bet baltie!… Tīrie zagļi, meļi, krāpnieki un laupītāji. Godīgos cilvēkus tur var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tas, ka es esmu sieviete, viņiem tikai atviegloja situāciju. Viņi mani aplaupīja, kā vien prazdami, un meloja bez kāda iemesla un vajadzības. Nabaga Eriksenu tie pavisam samaitāja. Viņš salikās ar tiem uz vienu roku. Ja viņi mani piekrāpa par desmit frankiem, Eriksens dabūja trīs. Ja es maksāju par lēsi pusotra tūkstoša franku, pieci simti ieripoja viņa kabatā. Protams, to visu es tikai vēlāk dabūju zināt. "Mjele" bija jāremontē, citādi es nevarēju tikt tālāk, un viņi to izmantoja, plēsdami nevis trīskārtīgas, bet septiņkārtlgas cenas.
Cik Eriksens no tā nopelnīja, nekad nedabūšu zināt. Viņš dzīvoja krastā, grezni ierīkotā namā, kuru kuģu būvētava par brīvu nodeva viņa rīcībā. Un katru dienu viņam pienesa augļus, zivis, gaļu, ledu, un arī par to viņš nekā nemaksāja. Tā bija balva, ko tam deva tirgotāji un dažādi piegādātāji par to, ka mani aplaupa. Šis vīrs tai pašā laikā varēja ar asarām acīs žēlot mani un dusmoties, ka mani tā krāpj. Un es taču nebiju nokļuvusi nekādā zagļu paslēptuvē, es taču braucu vienkārši uz Taiti.
Es pati to visu dabūju zināt tikai tad, kad šie nelieši un blēži sāka paši cits citu krāpt. Viens no apzagtajiem zagļiem reiz vakarā bija atnācis pie manis ar visādiem rakstiem, cipariem un pierādījumiem. Es jau zināju, ka tur nekā vairs nevar darīt, ka nekā nepanākšu, ja arī griezīšos tiesās, jo tur tiesneši ir tāpat pērkami kā visi citi. Bet es izdarīju ko citu. Vēlu naktī, kad pilsētā visi jau gulēja, es aizgāju pie Eriksena. Ar revolveri rokā es viņu piespiedu palikt gultā, bet pati pārmeklēju viņa rakstāmgaldu. Es tur atradu mazliet vairāk nekā tūkstoš deviņsimt franku, un tos es viņam atņēmu. Eriksens nebūt negriezās policijā un vairs nenāca pie manis uz kuģa. Citi blēži ņirgājās man taisni sejā, skaidri zinādami, ka nekāds sods viņiem te nedraud. Divi amerikāņi, kurus es tur satiku, ļoti gribēja mani piedabūt, lai sūdzu visus tos krāpniekus tiesā, ja negribu palikt pavisam bez naudas un arī bez burinieka.
No Taiti es devos uz Jaunzēlandi, kur nolīgu jaunu stūrmani, kādu vācieti. Viņam bija kapteiņa apliecība, un oficiāli viņš skaitījās kapteinis, bet es navigācijā sajēdzu daudz vairāk nekā viņš, un patiesībā kapteinis biju es. Burinieks gan nogrima, bet tā nebija mana vaina. Četras dienas jūra bija pavisam rāma, un mums bija jāpaliek uz vietas, bet tad sākās ziemeļrietumu vējš un dzina mūs taisni uz krastu. Mēs savilkām buras un gribējām tikt tālāk, un tad izrādījās, ka Taiti kuģu būvētavā, remontējot manu burinieku, tur salikti pavisam sapuvuši materiāli. Buriniekam norāva klīverus un stakseļus. Vienīgais mūsu glābiņš bija iegriezties jūras šaurumā starp Floridu un Izabellu. Tas mums ari itin labi izdevās. Bet, krēslai metoties, uzdrāzāmies uz koraļļu klints sēkļa tādā vietā, kur karte rāda četrpadsmit asis dziļuma. Tikai vienu reizi atsitāmies un tikām no sēkļa nost, bet mūsu vecajam buriniekam arī viena trieciena pietika; mēs tikko paguvām nolaist kuģa laivas, kad burinieks jau sāka grimt. Stūrmanis noslīka. Visu nakti mūs šūpoja jūras viļņi, un, rītam austot, ieraudzījām jūsu krastu."
"Bet tagad gan jūs, jādomā, dosieties atpakaļ pie Foniem?" vaicāja Šeldons.
"Nepavisam ne. Mans tēvs taču gribēja iegūt plantāciju Zālamana salās. Es pameklēšu labāku zemes gabalu un ierīkošu nelielu plantāciju. Vai jūs nezināt, kur te būtu laba un lētāka zeme?"
"Velns lai parauj, jūs, amerikāņi, tiešām esat apbrīnojama tauta," Šeldons teica. "Tāda neprātīga drošsirdība man mūžam nebūtu ienākusi prātā. Ielaisties uz tik riskantu pasākumu…"
"Nevis uz riskantu pasākumu, bet uz brīnišķīgu piedzīvojumu," Džoanna pārlaboja viņa vārdus.
"Jā, protams, tā ir; tiešām piedzīvojums, īsts pamatīgs piedzīvojums. Piemēram, ja jūs nebūtu nokļuvusi te, Gvadalka- nārā, bet Malaitā, mežoņi jau sen būtu jūs apēduši kopā ar jūsu krietnajiem taitiešiem."
Džoanna neviļus nodrebēja.
"Bet jāatzīstas, ka mēs ļoti baidījāmies apstāties Gvadalka- nārā," viņa teica. ""Jūrnieku ceļvedī" sacīts, ka vietējie iedzīvotāji ir ļoti neuzticīgi un ārkārtīgi ienīst baltos… Bet uz Malaitu man ļoti gribētos braukt. Vai tur ir plantācijas?"