"Nevienas pašas. Un arī nevienas fabrikas tur nav."
"Nu, tad es braukšu turp ar kādu strādnieku vācēju kuģi. Ne jau tūliņ, bet tuvākā nākotnē."
"Tas nav iespējams!" Šeldons iesaucās. "Malaita nav tā vieta, kurp var braukt sievietes."
"Un es tomēr braukšu."
"Bet neviena sieviete, kas sevi ciena…"
"LUdzu izteikties mazliet uzmanīgāk," viņa pārtrauca. "Agrāk vai vēlāk, bet es tomēr turp braukšu. Un tad jums būs jānožēlo šie vārdi."
6
VĒTRA
Mis Laklande bija pirmā amerikāniete, kuru Šeldons varēja tuvāk iepazīt. Viņš saprata, ka viņa nebūt nav tipiska amerikāņu meitene, citādi viņa brīnums būtu liels: vai tad tiešām viņas visas ir tādas? Bieži vien viņam atlika tikai pabrīnīties, cik viņa ātra, strauja un cik ļoti mainīgs viņas garastāvoklis, un visi viņas uzskati bija tādi, kādi, pēc Šeldona domām, nevarēja būt sievietei. Un tas viņu bieži mulsināja. Nekad viņš nezināja, ko viņa teiks vai darīs nākamajā acumirklī. Tikai vienu gan skaidri zināja; tas būs kaut kas pavisam negaidīts un neparedzēts. Viņas raksturā, Šeldonam šķita, bija arī kaut kas no holeriskā temperamenta. Viņa ļoti ātri iekaisa un aizrāvās un pārāk paļāvās uz sevi, bet visai maz uz viņu. Kad viņa tiecās pēc vienlīdzības ar viņu, tas no tiesas saniknojās, un dažreiz viņa dvēselē pamodās tikko manāms ienaids pret viņu: par to, ka viņa ieradās Berandā ziemeļrietumu vētras laikā, kopā ar astoņiem staltiem polinēziešiem, un gandrīz vai tūlīt pēc tam, kad bija turējusi savu revolveri Eriksenam pie paša deguna, arī par to, cik viņa vienkārši un mierīgi palika dzīvot Berandā uz to tiesību pamata, ka ir no kuģa bojāejas izglābies jūrnieks. Tas viss it brangi saskanēja ar viņas kovboja cepuri un Kolta revolveri. Bet viņas ārējais izskats pavisam neharmonēja ar šādu rīcību, un taisni to Šeldons nevarēja viņai piedot. Viss būtu labi un saprotami, ja viņai būtu īsi apcirpti mati, ja viņas žokļu kauli izspiestos caur biezo zoda ādu un ja viņas sejas panti būtu rupji un viņas stāvs neveikli tūļīgs un muskuļains, vispār, ja viņa nebūtu skaista. Viņš nevarēja vienaldzīgi noskatīties uz viņas matiem, kas bija tik koši un kupli. Un pati viņa bija ļoti gracioza, un Šeldonam nepavisam nepatika, ka viņa ar mirgojošām liesmiņām acīs vadīja kuģa laivas nolaišanu ūdenī, komandēdama asā pavēlētājas balsī. Viņš iedomājās, ka viņa ar laso gūstījusi zirgus, - un nodrebēja. Un viņa bija tik bagātīgi daudzpusīga. Viņš bija pārsteigts par to, cik daudz viņa zina literatūrā un mākslā, un kaut kur dvēseles dziļumos modās sajūta, ka meitene ar tādu garu nedrīkst zināt, kā uzvelk buras, kā izmet enkuru un kā vada burinieku pa Okeānijas ūdeņiem. Viņam likās, ka viņas zināšanas par buriniekiem un enkuriem ir tikpat nedabiska un nepieļaujama lieta kā viņas nodoms braukt uz Malaitu ar strādnieku vācēju kuģi. Viņam šķita, ka viņa ar to it kā apgāna pati sevi.
Viņas sievišķība aizvien no jauna apbūra viņu. Klavieres viņa spēlēja daudz labāk un .ar smalkāku mūzikas izpratni nekā viņa paša māsa Anglijā. Viņa spēlēja klavieres, par kurām tā rūpējās Gijo Drumonds, ar lielu pašaizliedzību pūlēdamās izteikt melodijā ietverto noskaņojumu. Bet, kad viņa paņēma rokās ģitāru un sāka dziedāt daiļi plūstošās, samtainās havajiešu melodijas, viņš klausījās kā apburts. Tādos brīžos viņa bija īsta un patiesa sieviete, un Šeldons aizmirsa visu niknumu un dusmas, kas bija krājušās pa dienu, aizmirsa kovboja cepuri, Kolta revolveri un visu citu. Un jau nākamajā acumirklī viņš domāja: vai tādai meitenei vajadzētu blandīties pa pasauli kā vīrietim, meklējot neprātīgus piedzīvojumus, un priecāties, ka piedzīvojumu laiks vēl nav beidzies? Piedzīvojumu meklētāja, avantūriste… cik neglīti tas izklausās. Jo viņš pats pavisam nebija piedzīvojumu meklētājs. No pašas bērnības viņš nav sajutis nekādu tamlīdzīgu tieksmi, kaut gan grUti nāktos izskaidrot, kas viņu mudināja atstāt Angliju un doties uz tālajām Zālamana salām.
Šeldonu ļoti mulsināja, ka viņa mājā dzīvo jauna meitene. Viņš bija pārāk konservatīvs cilvēks kā pēc dabas, tā pēc audzināšanas, un nekādi nevarēja attaisnot šādu atkāpšanos no parastajām cilvēku attiecībām.
Beranda, kur dzīvoja viens vienīgs baltais cilvēks, pavisam nebija tā vieta, kur varētu palikt Džoanna Laklande. Un viņš visādi prātoja un gudroja, kā atrast izeju, un reiz pat sāka ar viņu par to runāt. Kuģis no Austrālijas, ar kuru viņa varētu aizbraukt uz Sidneju, varēja būt ne agrāk kā pēc trijām nedēļām. "No jūsu vārdiem man ir skaidra viena lieta, - jūs gribat, lai pēc iespējas ātrāk aizbraucu," viņa sacīja. "Labi. Jau rīt pat sagatavošu kuģa laivas un braukšu uz Tulāgu."
"Bet es taču jums teicu, ka tas nav iespējams," izsaucās Šeldons. "Tur patlaban neviena nav. Komisārs aizbrauca uz Austrāliju, un palicis tikai viņa palīgs, bet tas ir pavisam neizglītots cilvēks, bijis jūrnieks, vienkāršs matrozis. Viņš tagad pārvalda visas Zālamana salas, un viņa rīcībā ir kāds simts apcietinātu nēģeru. Viņš ir tik liels muļķis, ka nosodīs jūs ar piecām sterliņu mārciņām par to vien, ka izkāpsiet krastā, iepriekš neie- griežoties Tulāgas ostā, jo, kā jūs zināt, Tulāga te ir vienīgā atklātā osta. Vienu vārdu sakot, es vēlreiz uzsveru, ka uz Tulāgu nav iespējams braukt."
"Nu tad braukšu uz Huvutu."
Viņš pakratīja galvu.,
"Arī tur nav nekā, tikai drudzis un kādi pieci baltie, kuri ja ne šodien, tad rīt līdz nesamaņai piedzersies. Es nevaru atļaut, ka jūs braucat turp."
"Jā? Pateicos par jūsu rūpēm. Tādā gadījumā es braucu jau šodien pat," viņa mierīgi atbildēja. "Vaijaberi! Ej un pasaki Noa-Noa, lai nāk tūliņ šurp."