Noa-Noa bija vecākais no viņas matrožiem. Uz "Mjeles" viņš aizstāja bocmani.
"Uz kurieni jūs brauksiet?" izbrīnā jautāja Šeldons "Vaijaberi, paliec, tu nekur neiesi!"
"Uz Huvutu, un tūliņ pat," viņa atbildēja.
"Es to neļaušu."
"Tieši tādēļ es braukšu. Jau vienu reizi jūs to teicāt, bet es to nevaru izturēt."
"Kas nu?" viņš jautāja, nesaprazdams, kādēļ viņa tik pēkšņi sadusmojusies. "Ja es kaut kā esmu jūs apvainojis…"
"Vaijaberi, ej un pasauc Noa-Noa!" viņa atkal pavēlēja kalpam.
Melnais kalps jau devās izpildīt viņas pavēli.
"Vaijaberi! Paliec, citādi es tev sakapāšu galvu gabalos… Bet nu, mis Lakland, es vēlos, lai jūs izskaidrotu, ko tas nozīmē. Ar kādiem vārdiem vai darbiem esmu to no jums pelnījis?"
"Jūs uzdrošinājāties… jūs atļāvāties…"
Viņa tālāk neteica nekā, jo aiz uztraukuma sāka stostīties.
Šeldons stāvēja viņas priekšā kā izmisuma simbols.
"Nekā nesaprotu. Man galva griežas riņķī. Lūdzu paskaidrojiet, ko tas nozīmē? Es ļoti lūdzu, izsakāties skaidrāk…"
"Vai tikpat skaidri, kā jūs teicat, ka neļausiet man braukt uz Huvutu?"
"Vai tas ir kāds apvainojums?"
"Bet jums nav nekādu tiesību… nevienam nav tiesības man teikt, ka viņš man kaut ko atļauj vai aizliedz… Esmu pieaugusi un varu iztikt bez aizbildņiem. Es nemēroju garo ceļu līdz pat Zālamana salām, lai te, galā, nokļūtu aizbildniecībā."
"Godīgs vīrietis vienmēr būs katras sievietes sargs un aizbildnis."
"Bet es neesmu nekāda katra sieviete, tas ir viss… Sakiet, vai jūs ļausiet man sūtīt jūsu kalpu, lai pasauc Noa-Noa, vai arī man būs jāiet pašai? Es gribu, lai viņš tūliņ laiž laivu jūrā."
Viņi abi pietrūkās kājās un stāvēja viens pretim otram. Viņas seja bija pietvīkusi un acis zvēroja ienaidā, bet viņš bija pārsteigts, saniknots un uztraukts. Melnais stāvēja kā statuja uz vietas un pat nepakustējās. Viņu pavisam neinteresēja nesaprotamo balto cilvēku strīds, un viņš vaļā acīm sapņoja par malaitiešu ciematu, kas paslēpies meža biezoknī, kur no niedrāju būdiņām stīdz pret debesīm zils dūmu mākonītis.
"Bet tas taču ir neprāts, to jūs nedarīsiet," atkal ierunājās Šeldons.
"Atkal jūs iesākat," viņa uzkliedza.
"Maniem vārdiem pavisam nebija tā satura un nolūka, kādu jūs iedomājaties, un to jūs loti labi zināt." Viņš runāja lēni un pārliecinādams."Ja es teicu, ka neatļaušu jums braukt, tas nav vairāk kā izrunāšanās. Protams, es neesmu jūsu aizbildnis. Jūs labi zināt, ka neviens pats nedomā kavēt jūsu ceļojumu uz Huvutu, ja jūs to vēlaties ("ne ari jūsu braucienu pie paša velna," viņš gandrīz teica tālāk), tikai man būs ļoti nepatīkami, ja jūs to darīsiet. Tas ir viss. Man ļoti žēl, ka neviļus esmu izteicis kaut ko, kas varēja jūs apvainot. Piedodiet. Neaizmirstiet, ka esmu anglis."
Džoanna pasmaidīja un apsēdās.
"Varbūt es par velti tā uztraucos," viņa atzinās, "Bet jums jāzina, ka neciešu ne vismazāko brīvības ierobežojumu. Kaut jūs zinātu, cik daudz man nācies cīnīties, lai aizsargātu savu brīvību. Tā ir mana visvārīgākā vieta. Es nevaru izturēt, kad dažādi viltus valdnieki visā pasaulē man saka, ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt… Vaijaberi! Ej uz virtuvi. Noa-Noa man nav vajadzīgs… Bet nu, mister Šeldon, sakiet man, ko lai daru? Jūs negribat, ka palieku še, bet acīmredzot man nav kurp braukt."
"Tas vairs nav korekti. Jūs taču zināt, ka man liels prieks par jums. Tā man bija īsta laime, ka atbraucāt šurp uz Berandu. Es biju pavisam vientuļš un gluži slims, un Dievs vien zina, kā viss būtu beidzies, ja liktenis nebūtu jūs vedis šurp. Lieta jau negrozās ap to. No personīga, no tīri personīgi egoistiska viedokļa man būtu ļoti žēl, ja jūs aizbrauktu. Bet es nedrīkstu domāt par sevi, man jādomā par jums. Še palikt jums būtu ļoti… ļoti neērti. Ja es būtu precējies vai arī, ja te būtu kāda sieviete, tad būtu pavisam citādi… Bet tagad …"
Viņa pacēla rokas, komiski tēlodama savu izmisumu.
"Es pavisam nevaru jūs saprast. Te jūs man sakāt, ka man jābrauc prom, te atkal, īsu brīdi vēlāk, pats apgalvojat, ka man nav nekur kur braukt un ka jūs neļausiet man braukt. Ko tad lai es, nabadzīte, daru?"
"Tā jau tieši ir tā lieta," viņš samulsis teica.
"Un jums tāda situācija ir nepatīkama?"
"Tikai jūsu dēļ, vienīgi jūsu dēļ."
"Nu tad atļaujiet man jūs nomierināt: man tas nepavisam nav nepatīkami. Man tikai nepatīkami, ka jūs tādēļ taisāt tādus tračus. Nekad es neuztraucos un neraizējos par to, ko tik un tā nevar grozīt. Ir taču neprāts cīnīties pret apstākļiem, kas ir neizbēgami. Jūs esat te, un es esmu še, - tāds nu ir stāvoklis. Jūs pats sakāt, ka aizbraukt nekur nevaru. Protams, arī jūs nekur nevarat aizbraukt uz atstāt manā ziņā veselu plantāciju un divsimt cilvēkēdāju. Tādēļ jāpaliek kā jums, tā man. Viss ir ļoti vienkārši, un arī tas ir savā ziņā jauks piedzīvojums. Un par sevi varat pavisam neraizēties. Matrimoniālu tieksmju man nav, precēties es nevēlos. Es nebraucu uz Zālamana salām meklēt vīru, bet gribu pirkt plantāciju."
Šeldons iekaisa, bet savaldījās un klusēja.
"Es zinu, ko jūs domājat," viņa sāka jautri smieties. "Kā jūs man nolauztu sprandu, ja es būtu vīrietis. Un tiešām, esmu to pelnījusi. Man ļoti žēl, lūdzu piedot. Es zinu, ka man nevajag vienmēr aizskart jūsu jūtas."
"Man sāk likties, ka pats jūs uz to izaicinu," viņš atbildēja priecādamies, ka vētra acīmredzot rimusi.
"Ziniet, ko es izdomāju!" viņa izsaucās. "Dodiet man šodien kādus divdesmit strādniekus. Es sev uzcelšu niedrāju būdiņu sētas viņā galā, protams, uz pāļiem. Pievakarē jau varēšu tajā ierīkoties. Tur man būs ērti, un es būšu drošībā. Mani taitieši mani apsargās, tāpat kā uz kuģa. Un es te iepazīšos ar plantāciju lietu un, līdz ar to, vadīšu arī jūsu saimniecību un rūpēšos, lai jūs varētu labi paēst. Un es neklausīšu nevienu no jūsu iebildumiem. Es jau zinu, ko jūs man teiksiet, piedāvāsiet, lai pāreju uz jūsu namu, bet pats celsiet būdiņu sev, un tā tālāk. Bet es to nevēlos. Bet, ja neesat tā ar mieru, es pārcelšos viņpus upes un tur, kur beidzas jūsu īpašumu robežas, uzcelšu būdiņu sev un saviem taitiešiem un sūtīšu, lai viņi brauc uz Huvutu pēc pārtikas. Tas ir viss. Bet nu, lūdzu, pamāciet mani biljardu spēlēt."