GRŪTA CIŅA
Džoanna enerģiski ķērās pie saimniecības darbiem, un īsā laikā viss tā pārvērtās, ka Šeldons savu māju gandrīz vairs nepazina. Pirmoreiz šai namā viss kļuva tīrs, glīts un uzposts. Kalpi vairs neslaistījās caurām dienām bez darba, bet pavārs sūdzējās, ka viņa nabaga galva pavisam sajukusi no kulinārās mākslas kursa, kuru Džoanna piespieda tam izmācīties, ņemdama pavāru savā vadībā. Arī Šeldons krietni dabūja sava laiskuma dēļ, jo bija pavisam nevērīgs pret savu kuņģi un veselību un barojās vienīgi no konserviem. Viņa Šeldonu tādēļ saukāja par sliņķi, slaistu, par izlaistu vecpuisi un citādi.
Divdesmit reizes viņa sūtīja savus ļaudis ar kuģa laivu pēc apelsīniem un citroniem un dzēlīgi jautāja, aiz kādiem iemesliem šie augļi nav kopti un audzēti tepat Berandā. Ka pie mājām nav sakņu dārza, par to Šeldons viņas acīs bija pelnījis lielāko nicināšanu. Šeldons domāja, ka mežāboli, kuri te kupli auga, nav ēdami, bet viņas rokās tie pārvērtās par gardu ievārījumu un vēl gardākiem pudiņiem. Banānus, pēc kuriem viņa sūtīja kalpus uz mežu, tā pasniedza visdažādākos veidos, un par katru jauno ēdienu Šeldons teica, ka tas ir labāks par agrākiem. . •
Katru dienu viņa pati vai viņas matroži ar dinamītu sazvejoja zivis pusdienai, un Belsunas iedzīvotāji piegādāja austeres, par ko viņiem maksāja ar tabaku. Džoanna iemācīja pavāru no kokosriekstu piena darināt kaut ko līdzīgu raugam, tādēļ maize iznāca viegla un labi sagremojama. No kokospalmu jaunajām lapiņām viņa gatavoja lieliskus salātus, bet no riekstu piena un kodola visdažādākās mērces, gan skābas, gan saldas, un tās viņa pasniedza pie visiem ēdieniem, pie zivīm un arī pie pudiņiem. Viņa pierādīja Šeldonam, ka kokospiena krējums pie kafijas garšo daudz labāk nekā kondensētais piens. No veciem, saplaisājušiem riekstiem viņa izņēma cieto, caurumaino serdi, un no tās viņai iznāca brangi salāti. Salāti acīmredzot bija viņas jājamais zirdziņš, un Šeldons sevišķi brīnījās, ka no jaunajiem bambusa asniem darinātiem salātiem var būt tik maiga garša. Arī mežā augušos tomātus, kuriem agrāk neviens nepiegrieza ne mazākās vērības un kurus pat iznīcināja, tagad izlietoja salātiem, mērcēm un lika pie zupām. Vistām, kuras līdz šim diezin kur dēja savas olas un perēja cāļus, ierīkoja perēkļus, un šad tad Džoanna gāja šaut meža pīles un baložus, un atkal iznāca gardas pusdienas.
"Nedomājiet, ka es tik ļoti mīlu šādu darbu," viņa teica Šel- donam, runādama par savu virtuvi, "bet tēva audzināšana mani dziļi ietekmējusi."
Viņa piespieda Šeldonu arī nodedzināt vecās slimnieku barakas, kas bija piesūkušās dažādu baciļu, sastrīdējās ar viņu par to, kā viņš mēdz novākt mirušos, un niknumā pavēlēja saviem taitiešiem uzcelt jaunu un pieklājīgu slimnīcu, kā viņa pati sacīja. No visiem mājas logiem viņa noņēma batista un muslīna aizkarus un to vietā pielika raibus aizkarus no katūna, kuru viņa atrada noliktavā, un no tās pašas drēbes pašuva arī sev dažus apģērba gabalus. Kad viņa iedeva Šeldonam garu sarakstu, kādas mantas lūdz atvest ar nākamo kuģi no Sidnejas, Šeldons neviļus nodomāja: cik gan ilgi viņa vēl domā palikt Berandā?
Viņa, bez šaubām, nebija līdzīga nevienai no tām sievietēm, kādas Šeldons bija pazinis līdz šim, un viņš pat sāka domāt, vai tādas sievietes vispār var būt. Attiecībās ar viņu tā nemaz neizturējās kā sieviete. Pavisam bez tīksmes, bez maiguma, bez sievišķas koķetērijas, it kā viņš būtu tai brālis vai, vēl pareizāk, it kā viņa tam būtu brālis. Viņu attiecībās dzimumu atšķirība gandrīz nemaz nebija manāma. Viņa ignorēja vai asi nosodīja ikvienu Šeldona mēģinājumu būt par pieklājīgu kavalieri; ļoti ātri viņš iemācījās nesniegt viņai vairs roku, kad viņa kāpa laivā vai gāja pāri baļķiem. Un viņam bija jāatzīst, ka viņa tiešām lieliski tiek galā viena pati bez citu palīdzības un prot par sevi rūpēties. Kaut arī viņš to brīdināja, ka jūrā ir daudz haizivju, viņa tomēr ik dienas gāja jūrā peldēties un katru reizi aizpeldēja tālu no krasta. Tikpat maz viņš panāca, pūlēdamies atrunāt, lai, zivis zvejojot, viņa pati nesviež dinamītu, bet lai to dara kāds no viņas taitiešiem. Viņa teica, ka esot mazliet gudrāka par tiem, tāpēc esot mazāk riska un ne tik bīstami, ja viņa pati sviež ūdenī dinamītu. Šeldonam viņa likās kā īsts vīrietis, bet reizē arī kā sievišķīgākā no visām sievietēm, kādas viņš pazinis.
Viņi daudz strīdējās par to, kā apieties ar melnajiem. Viņa bija pret tiem stingra, bet arī maiga, dažreiz sniedza tiem balvas, bet sodīt nesodīja nekad, un Šeldonam bija jāatzīst, ka viņas taitieši to gandrīz vai pielūdz un arī mājas kalpi ar lielāko patiku izpilda visas pavēles un strādā trīsreiz cītīgāk nekā agrāk, kad viņas te nebija. Drīz viņa pamanīja slepenu nemieru un kurnēšanu starp nolīgtajiem strādniekiem un skaidri apzinājās, kādas briesmas no tā draud viņai un Šeldonam. Ne viņš, ne viņa nedrīkstēja iziet no mājām bez revolvera, un taitieši, kas pa naktīm apsargāja viņas būdiņu, vienmēr bija šautenēm bruņoti. Bet viņa apgalvoja, ka tāds stāvoklis esot tikai baiļu un terora režīma sekas, un tās radījuši paši baltie ar savu izturēšanos pret vietējiem. Viņa bija izaugusi starp labsirdīgajiem un maigajiem havajiešiem, kuri nekad nebija cietuši no cietsirdības un apspiestības, un tādēļ bija pārliecināta, ka, izturoties labi un sirsnīgi, arī Zālamana salu iedzīvotāji kļūtu labsirdīgi un lēnprātīgi.