Reiz vakarā no strādnieku teltīm atskanēja briesmīgs troksnis un klaigas, Šeldons steidzās turp, un ar taitiešu palīdzību viņam izdevās izraut saniknotajam pūlim no rokām divas sievietes, kuras citādi būtu līdz nesamaņai sasistas. Lai izglābtu tās no melno atriebības, viņš atstāja abas sievietes pa nakti pie sevis virtuvē. Tās bija strādnieku ēdienu vārītājas un bija apvainotas par to, ka viena no tām iedomājusies nomazgāties milzīgā katlā, kurā parasti vārīja kartupeļus. Melnie nebūt neapvainojās par to, ka tāda mazgāšanās ēdienu katlā ir netīrība, jo paši loti bieži mazgājās šajos katlos. Viņi bija apvainojušies par to, ka katlā iedrīkstējusies mazgāties sieviete, tas ir - ienīsts, zems radījums, jo Zālamana salu iedzīvotāji uz visām sievietēm skatījās kā uz zemāku, ienīstu radījumu, kam nevar būt nekādu tiesību.
Nākamajā rītā, kad Džoanna un Šeldons sēdēja pie brokastīm, viņi izdzirda pūli nikni kurnam, un tas ar katru bridi pieauga. Pārkāpti tika ari Berandas pamatlikumi: melnie ienāca sētā, neprasīdami atļauju un neaicināti, un likumu pārkāpa visi divi simti strādnieku, izņemot uzraugus. Kliegdami un draudēdami, viņi devās tieši uz dzīvojamo ēku un sablīvējās balkona priekšā. Šeldons piegāja pie balkona margām un, uz tām atspiedies, raudzījās saniknotajā pūlī, bet Džoanna stāvēja viņam aiz muguras. Kad troksnis mazliet norima, no pūļa iznāca divi muskuļoti, spēcīgi mežoņi tik ārkārtīgi ļaunām acīm un sejām, ka pat starp Zālamana salu vietējiem bija grūti atrast daudz tādu seju. Tie bija divi brāļi - Karin-Džama, t. i., Klusais, un Bellin-Džama, t. i., Lielība. Viņi abi kādreiz bija strādājuši Kvīnslendas plantācijās, un viņiem bija visļaunākā slava.
"Mēs atnācām prasīt, lai jūs mums atdodat tās divas nolādētās melnās Marijas," Bellin-Džama sacīja.
"Bet ko jūs darīsiet ar melnajām Marijām?" Šeldons jautāja.
"Mēs tās nositīsim," Bellin-Džama atbildēja.
"Kā jūs drīkstējāt nākt šurp?" Šeldons dusmīgi jautāja. "Zvans jau nozvanīja. Kādēļ jūs vēl še? Jums visiem jābūt pie darba. Kad zvans atkal zvanīs, saukdams jūs pusdienā, tad atnāksiet runāt par Marijām. Bet tagad tūdaļ prom!"
Pūlis gaidīdams skatījās, ko darīs Bellin-Džama, bet Bellin- Džama nekustējās no vietas.
"Es neiešu prom," viņš sacīja.
"Pielūko, Bellin-Džama, nebūs labi!" Šeldons bargi teica. "Es sūtīšu tevi uz Tulāgu, un tur tu dabūsi ar pātagām. Krietni dabūsi, kad es tev saku."
Bellin-Džama izaicinoši paskatījās.
"Vai gribi pamēģināt uz dūrēm?" viņš prasīja, paceldams dūres kā Kvīnslendas bokseri.
Tas bija vissmagākais apvainojums, jo Zālamana salās, kur melno ir daudz, bet balto ļoti maz, un kur baltie ir valdnieku kārtā, pat domāt nedrīkst, ka melnais varētu paukoties ar balto un izteikt tādu priekšlikumu. Vislielākais, uz ko melnajam tiesības, - dabūt no baltajiem sitienus.
Pūli pārņēma sajūsma, dzirdot Bellin-Džama pārdrošos vārdus. Bet pārdrošais melnais vēl nebija apklusis, kad Šeldons spēra kāju pāri balkona margām un nolēca zemē, taisni virsū Bellin- Džamam. No balkona margām līdz zemei bija kādas pēdas piecpadsmit, un Šeldona ķermenis ar tādu spēku uzkrita Bellin- Džamam, ka tas saļima bez samaņas. Nebija vajadzīgi vairs nekādi sitieni, jo melnais gulēja pilnīgi apdullis. Bet Džoanna, kas nodrebēja, redzot Šeldona lēcienu, ieraudzīja, ka Karin-Džama, Klusais, drāžas virsū Šeldonam, un viņš vēl nebija paguvis piecelties kājās, kad mežonis to bija sagrābis aiz rīkles, un tūdaļ viss pūlis drāzās uz priekšu, lai saplosītu balto gabalos. Viņa izrāva revolveri un izšāva, Karin-Džama bija ievainots plecā, viņš palaida vaļā Šeldonu un sagrīļojās. Džoanna gan gribēja trāpīt mazliet zemāk, rokā, un tas nebija grūti, jo attālums bija mazs. Bet, ieraudzījusi satrakoto pūli, viņa mainīja šāviena virzienu. Tas bija izšķirošs brīdis: vismazākā iespēja melno pusē varēja visu iznīcināt.
Tiklīdz atslāba rokas, kas žņaudza viņa kaklu, Šeldons atvēzējās un ar spēcīgu sitienu notrieca Karin-Džamu zemē. Un mežonis izstiepās zemē blakus savam brālim. Dumpis bija apspiests. Pēc piecām minūtēm abus brāļus aiznesa uz slimnīcu, bet dumpinieki uzraugu vadībā aizgāja uz darbu.
Atgriezies uz balkona, Šeldons ieraudzīja Džoannu raudam. Viņa sēdēja krēslā, aizsegusi rokām seju. Tas Šeldonu satrieca vēl vairāk nekā tikko notikušais gadījums ar melnajiem. Viņš vispār nevarēja mierīgi noskatīties sievietes asarās, bet nu, kad raudāja Džoanna Laklande, no kuras viņš varēja sagaidīt visu, tikai ne asaras, viņš pavisam nopietni izbijās. Viņš apstājās un drudžaini, nervozi aplaizīja lūpas, nevarīgu skatu raudzīdamies uz viņu.
"Man jums jāpateicas," viņš sacīja. "Bez šaubām, jūs izglābāt man dzīvību, un man jāsaka…"
Viņa strauji atrāva rokas no sejas, un viņš ieraudzīja naida izķēmotu seju.
"Jūs esat zvērs! Jūs esat zems cilvēks, nelietis!" viņa kliedza. "Jūs piespiedāt mani šaut cilvēkam… Nekad sava mūžā nebiju šāvusi cilvēkam…"
"Ievainojums nav bīstams, jūs viņam trāpījāt mīkstumā, viņš no tā nemirs," Šeldons lūkoja viņu mierināt.
"Kas par to? Es taču šāvu viņam. Jums nemaz nebija jālec no balkona zemē. Tas bija ļoti rupji un nekrietni."
"Atvainojiet, tas jau ir mazliet par daudz…" viņš teica, gribēdams samierināties.