"Ejiet prom. Vai tad neredzat, ka nevaru jūs ciest? Es jūs ienīstu! Vai beidzot iesiet prom?"
Šeldons aiz dusmām nobālēja.
"Ja jau tā, kādēļ tad jūs šāvāt? Lūdzu man to izskaidrot."
"Tā… tā… tādēļ, ka jūs esat baltais," viņa raudādama atbildēja. "Tēvs nekad nebūtu balto pametis grūtā brīdī bez palīdzības. Bet jūs pats esat vainīgs. Jums nebija tiesību tā rīkoties. Un nebija taču arī nekādas vajadzības."
"Man liekas, es jūs nesaprotu," viņš sausi teica, pagriezdamies uz durvju pusi. "Labāk parunāsim par to vēlāk."
"Paskatieties, kā es ar viņiem satieku," viņa turpināja, un viņš māksloti pieklājīgi apstājās durvīs uzklausīt viņas beidzamos vārdus. "Piemēram, divi slimie, kurus ārstēju. Ja tie kļūs veseli, viņi ies par mani ugunī vai ūdenī. Man nemaz nevajadzēs viņus visus turēt nāves bailēs un draudos. Es jums saku, ka visa šī rupjība un cietsirdība nemaz nav vajadzīga. Kas par to, ka viņi ir cilvēkēdāji? Tomēr viņi ir cilvēki, tādi paši kā jūs un es, un arī viņus var pārliecināt un ietekmēt. Ar to jau mēs atšķiramies no kustoņiem."
Ne vārda neteicis, viņš palocījās un izgāja.
"Es laikam izturējos nepiedodami muļķīgi," bija viņas pirmie vārdi, kad pēc dažām stundām Šeldons pārnāca no plantācijas. "Es biju slimnīcā, ievainojums nav bīstams, viņš jūtas ļoti labi."
Par šādu viņas garastāvokļa maiņu Šeldonam bija liels prieks.
"Redziet," viņš teica, "jūs vēl nepazīstat šejienes apstākļus. Pirmkārt, stingrība pret melnajiem ir nepieciešama. Labsirdība ir laba lieta, bet ar to vien te nekā nevar iesākt. Esmu ar mieru atzīt, ka viss, ko jūs sakāt par taitiešiem un havajiešiem, ir taisnība. Jūs sakāt, ka ar viņiem var apieties ļoti laipni, un es jums ticu. Man nekad ar viņiem nav bijusi darīšana. Bet arī jums nekad nav bijusi darīšana ar šejienes melnajiem, un tādēļ lūdzu man ticēt. Viņi ļoti atšķiras no havajiešiem. Jūs esat pieradusi pie polinēziešiem, bet šie ir - melanēzieši, melnie nēģeri, paskatieties tikai uz viņu sprogainajiem matiem, un attīstības ziņā tie ir daudz zemāk par Āfrikas nēģeriem. Starpība ārkārtīgi liela, ticiet man.
Viņiem pilnīgi svešas tādas jūtas kā pateicība, mīlestība, cieša piekļāvība. Ja būsiet pret viņiem laipna, viņi nodomās, ka esat muļķe. Ja izturēsieties pret viņiem saudzīgi un maigi, viņi domās, ka jums bail no tiem. Bet, ja viņi būs iedomājušies, ka jums no viņiem bail, tad sargieties: pirmā izdevīgā gadījumā viņi jūs nonāvēs. Tas norisinās ikviena melnā smadzenēs, kad viņš satiekas ar svešu balto cilvēku. Viņa pirmā sajūta ir bailes. "Vai tikai šis svešinieks mani nenositīs?" Bet otrā sajūta, ja viņš redz, ka to nenosit, ir: "Vai es nevaru nosist viņu?" Jūdžu divpadsmit no šejienes, lejup pa krastu, dzīvoja tirgotājs Pekards. Viņš lielījās, ka valda melnos ar laipnību un nekad viņus nesit. Un galu galā ne viņš valdīja melnos, bet melnie valdīja viņu. Viņš diezgan bieži brauca pie mums ciemos. Bet, tiklīdz viņa melno komanda bija nolēmusi, ka laiks doties uz mājām, viņam bija vizīte jāpārtrauc un vajadzēja braukt viņiem līdzi. Reiz, kādā svētdienā, viņš bija ar mieru palikt pie mums uz pusdienām. Tikko bija pasniegta zupa, Gijo ieraudzīja, ka pa durvīm pabāzta nēģera galva. Tas bija Berandas noteikumu pārkāpums. Katram melnajam jāpiesakās pie kalpiem, bet pašam jāpaliek aiz žoga gaidot. Bet šis nēģeris, viens no Pekarda ļaudīm, iedrīkstējās pat uzkāpt uz balkona, kaut neapšaubāmi zināja mūsu noteikumus. "Ko tev te vajag?" Gijo jautāja, iziedams pie viņa. "Sakiet baltajam saimniekam, ka mēs tūliņ braucam prom," nēģeris atbildēja. „Ja viņš nenāks, mēs negaidīsim. Mēs aizbraucam." Gijo viņam tā sadeva, ka viņš kūleniski nogāzās zemē."
"Bet tā bija pavisam nevajadzīga cietsirdība!" Džoanna teica. "Ar balto jūs tā nebūtu darījis."
"Tā jau ir tā lieta, ka tas nebija baltais, bet zemais, nicināmais nēģeris, kas ne vien apvainoja savu saimnieku, bet ikvienu no mums, baltajiem, kas dzīvo Zālamana salās. Viņš apvainoja mani, apvainoja Gijo, apvainoja Berandu."
"Jā, no jūsu viedokļa gan, no stiprākā tiesību viedokļa…"
"Bet Pekards taču valdīja pēc vājākā tiesību formulas," Šeldons viņu pārtrauca. "Un kādas tad bija sekas? Es vēl esmu dzīvs, bet Pekards pagalam. Viņš vienmēr bija laipns un labsirdīgs pret saviem ļaudīm, bet tie nogaidīja, kad drudzis reiz piespiedīs to palikt gultā, un tad viņi to nosita. Tagad viņa galva glabājas kaut kur Malaitā. Protams, mežoņi paņēma arī abas viņa laivas, piekraujot tās līdz malām ar dažādām Pekarda noliktavu mantām. Es jums minēšu vēl vienu piemēru par Mino- tas kapteini Makenziju. Arī viņš ticēja laipnības un labsirdības spēkam un vienmēr apgalvoja, ka vietējie būs uzticīgāki un krietnāki, ja pie viņiem ies bez ieročiem. Otru reizi braukdams uz Malaitu strādniekus vākt, viņš nokļuva Binā, netālu no Langa-Langas. Šautenes, ar kurām vajadzēja apbruņot kuģa ļaudis, viņš ieslēdza savā kajītē un staigāja pa kuģi pat bez revolvera. Un kas iznāca? Viņu nosita ar kara cirvi. Viņa galva palika Malaitā. Tā bija īsta pašnāvība."
"Es atzīstu, ka ar mežoņiem nepieciešama uzmanība un jābūt gatavam uz nejaušībām," Džoanna piekrita, "tomēr man liekas, ka panākumi būtu daudz lielāki, ja mēs pret viņiem nebūtu cietsirdīgi, bet izturētos ar saprotošu laipnību un labsirdību."
"Es jums pilnīgi piekrītu, bet saprotiet vienu lietu - kas attiecas uz strādniekiem, Beranda ir visnejēdzīgākā plantācija Zālamana salās. Nekur nav tik nepaklausīgu, neprātīgu strādnieku, kā pie mums. Un kādēļ tas tā, atbilde uz šo jautājumu vislabāk pierāda jūsu uzskatu pareizību. Berandas pirmie īpašnieki nekā negribēja zināt par saprotošu labsirdību. Tie bija divi rupji vīri, viens panīcis amerikānis, bet otrs kāds dzērājs vācietis. Tie bija īsti zvēri, tipiski vergu tirgotāji. Strādniekus tiem vāca Karātavu Džonijs, visļaunākais strādnieku līdzējs visās Zālamana salās. Tagad viņš ieslodzīts uz desmit gadiem Fi- dži salās spaidu darbos par gluži nejēdzīgu melnā nonāvēšanu.