"Ko tu te gaudo?" viņš uzkliedza.
"Tas ir mans brālis," mežonis sacīja. "Brālis mirst."
"Vai tādēļ jāgaudo, ka brālis mirst?" baltais viņam uzbruka. "Kā tu drīksti gaudot? Pagaidi tik! Es rev rādīšu! Tu domā, ka brālim no tavām gaudām paliks vieglāk, muļķis tāds? Tūlīt paliec mierā, vai dzirdi? Citādi es tevi piespiedīšu ciest klusu!"
Viņš pacēla dūri, un melnais sarāvās čokurā, glūnēdams naida pilnām acīm.
"Ar gaudām tu nevienam nepalīdzēsi," baltais laipnāk teica. "Labāk būtu dzinis no brāļa mušas nost. Paskaties, cik ap viņu daudz mušu. Bezgala daudz. Atnes ūdeni, nomazgā savu brāli. Labi krietni nomazgā. Un brālis paliks vesels… Nu, ātrāk!" viņš, ļauni pavēlēdams, uzkliedza, un viņa griba ar dinamisku spēku iespiedās mežoņa zemākajā intelektā, lika melnajam uzlēkt kājās un darīt, ko viņam pavēlēja: viņš sāka dzīt mušas no slimajiem.
Baltais uz sava "zirga" atstāja baraku un bija atkal saules staru tveicē. Viņš cieši apķērās mežonim ap kaklu un elpoja ar pilnu krūti. Bet tveicīgais gaiss tikai kaltēja plaušas. Viņš uz mirkli zaudēja samaņu. Tā viņi gāja līdz mājām. Mazākā gribas piepūle bija nepanesamas mokas. Un tomēr viņam bija visu laiku jādomā, jārīkojas, jāsasprindzina griba. Par nešanu viņš melnajam iedeva glāzi degvīna. Viņa mājas kalps Vaija- beri atnesa ūdeni un sublimātu, un viņš rūpīgi, no galvas līdz kājām, nomazgājās šai dezinficējošajā šķidrumā. Tad ieņēma hlorīdu, paraudzīja pulsu, ielika padusē termometru un, smagi pūzdams, likās gultā. Bija pēcpusdiena, un viņš šodien jau trešo reizi bija apstaigājis slimos. Viņš pasauca kalpu:
"Paņem lielo tālskati un paraugies, vai neredz "Džessi"," viņš pavēlēja.
Vaijaberi paņēma tālskati, izgāja uz balkona un skatījās uz apvāršņa malu.
"Tālumā redzams burinieks," viņš ziņoja. "Liekas, ka "Džessi"."
Baltais atvieglots nopūtās.
"Ieskaties labi. Ja tā ir "Džessi", dabūsi piecus tabakas sainīšus."
Brīdi viss bija klusu. Baltais nepacietīgi gaidīja.
"Varbūt "Džessi", bet varbūt arī kāds cits burinieks," beidzot Vaijaberi teica pavisam nomāktā balsī.
Ar lielām pūlēm baltais cilvēks paliecās līdz gultas malai un nolaida kājas uz grīdas. Pie krēsla turēdamies, viņš piecēlās un lēni vilkās uz durvju pusi, stumdams pa priekšu krēslu un atbalstīdamies uz tā ar visu spēku. Pa vaigiem aumaļām lija sviedri, un krekls bija gluži slapjš. Ticis līdz balkona vidum, viņš apstājās. Ar pUlēm atsēdās krēslā un galīgā nespēkā atslīga pret krēsla atzveltni. Bet jau pēc dažiem mirkļiem viņš atkal saņēmās. Kalps nolika tālskati uz balkona margām, bet baltais lēni virzīja tālskati uz vienu un otru pusi, meklēdams apvāršņa malā baltas buras. Beidzot ieraudzīja un sāka vērīgi lūkoties.
"Nē, tā nav "Džessi"," viņš pavisam mierīgi sacīja. "Tā ir "Malakula"!"
No krēsla viņš pārsēdās uz kušeti turpat blakus. Trīssimt pēdu no balkona lēzenajā krastā jūra skaloja nelielos viļņus. Pa kreisi bija redzama balta svītra, kas rādīja sēkli pie Belsunas upes grīvas. Tālāk bija redzami Savo salas kalni. Taisni priekšā Floridas sala, kuru no Gvadalkanāras atdalīja divdesmit jūdžu plats jūras šaurums, bet pa labi no Floridas salas tikko varēja saredzēt Malaitas salas miglainās kontūras. Malaita ir mežonīga sala, cilvēkēdāju perēklis, kur mūžīgi laupa un slepkavo. No Malaitas arī atveda tos divus simtus melno, kas tagad strādāja Berandas plantācijās. Pusceļā starp mājām un jūras krastu ap visu ciematu bija niedru sēta. Ieraudzījis, ka vārti vaļā, baltais sūtīja savu kalpu tos aizvērt. Žoga iekšpusē auga lielas kokospalmas. Gar ciemu, kas veda uz vārtiem, bija divas kārtis, kur uzvilkt flagas. Abas kārtis bija iestiprinātas mākslīgi uzmestās kupicās, apmēram desmit pēdu augstumā. Ap abām kupicām bija ierakti balti stabiņi, ko savienoja smaga dzelzs ķēde, un pašas kārtis izskatījās pēc kuģa mastiem, jo tur bija vesela tauvu sistēma, vantis un rājas. Pie vienas rājas gurdi karājās divas spilgtas flagas: viena raiba, zili baltām rūtīm, otra - balta, sarkanu loku vidū. Tas bija starptautisks nelaimes signāls.
Žoga pretējā stūrī uz sētas tupēja vanags. Viņā raudzīdamies, baltais cilvēks manīja, ka putns ir slims. Viņa smadzenēs pavīdēja jautājums, vai putns jūtas tikpat noguris un savārdzis kā viņš. Šis salīdzinājums tam labu laiku neizgāja no prāta, un viņš vāji pasmaidīja. Pēc kāda brīža viņš, sasprindzinājis gribasspēku, aizdzina vispārējo vārgumu, kas viņu pārņēma, un lika kalpam zvanīt signālu strādniekiem, lai tie beidz darbu un pulcējas barakās. Tad atkal kāpa mugurā savam "zirgam", lai šodien pēdējo reizi apstaigātu slimos.
Barakās bija atkal divi jauni slimnieki. Tiem viņš iedeva rīcineļļu. Vispār jau viņš varēja sevi apsveikt: šī diena nebija pārāk grūta, tikai trīs miruši. Pa ceļam ieskatījies šķūnī, kur kaltēja pāļus, viņš gāja uz strādnieku teltīm. Viņš apstaigāja visas, lai redzētu, vai arī tur, pārkāpdams izolācijas noteikumus, neguļ kāds slimnieks. Mājās pārnācis, viņš noklausījās uzraugu ziņojumus par dienas darbiem un deva pavēles nākamai dienai. Tad, kā parasts,, sauca laivu komandas vecāko, lai pārliecinātos, ka visas kuģa laivas ir krastā un ieslēgtas šķūnī. Tas bija jādara, jo melnie bija izbijušies un pavisam apjukuši. Ja laivas atstātu krastā, tad no rīta droši vien trūktu savu divdesmit strādnieku. Tāds zaudējums būtu plantācijas darbā stipri jūtams, jo katrs strādnieks maksāja trīsdesmit dolāru vai drusku mazāk - atkarībā no tā, cik katrs jau nostrādājis no tā laika, uz kuru tie bija nolīgti. Jau tā nāve ik dienas aiznesa vairākus strādniekus. Arī kuģu laivas Zālamana salās bija diezgan dārgas. Pirms kādas nedēļas septiņi melnie nozuda mežā. Četri no tiem pēc dažām dienām atgriezās, aiz drudža tikko turēdamies kājās. Tie ziņoja, ka divus no viņu biedriem nonāvējuši un apēduši "viesmīlīgie" džungļu iemītnieki. Septītais vēl bēguļoja. Tas klīstot pa upes krastiem un meklējot, vai nevar kaut kur nozagt laivu, ar ko braukt uz mājām pie savējiem.